Bērniem būt vai nebūt?

Dzimstība jau gadiem sarūk,

Bērnu lielvalsts sapnis sabrūk,

Visi metamiem pa pāriem,

Bērnus taisīt rindā bariem!

Tie, kas manu teikto lasīs,

Komentēs un varbūt prasīs,

Veicinās, lai bērni dzimst,

Tukšas runas gultā rimst!

(Z. Bondare)

Tas, ka Latvijā līdzīgi kā citās Eiropas valstīs dramatiski sarūk dzimstība, nav nekāds jaunums. Jaundzimušo skaits Latvijā 2023. gadā bija vien vairs 14 490 jaundzimušie, kas salīdzinājumā ar 2000. gadu ir samazinājies 1.4 reizes, bet salīdzinājumā ar 1980. gadu - 2.5 reizes [1]. Ja jaundzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem 1980. gadā bija 14.1 bērni, bet 2000. gadā bija 8.6 bērni, tad 2023. gadā vien vairs 7.7 bērni [2]. Lielākais jaundzimušo skaits bija 1987. gadā - 42 135 bērni [3], kas ir augstākais rādītājs pēdējo 36 gadu laikā. Lai gan 1999. – 2000. gadā, 2002. – 2003. gadā, 2005. – 2008. gadā un 2012. – 2015. gadā ir novērojams neliels jaundzimušo skaita pieaugums, kopš 1987. gada tas salīdzinoši strauji sarūk. Ik pa laikam SOS tiek ziņots gan TV, gan avīzēs, gan sociālajos medijos, taču pašreiz īstenoto pasākumu apjoms efektīvai dzimstības veicināšanai ir nepietiekams.

Izvērtējot faktorus, kāpēc Latvijā samazinās dzimstība, ir jānorāda uz šādiem cēloņiem:

• Iedzīvotāju skaita samazināšanās – ir novērojama iedzīvotāju novecošanās, kas nozīmē darbaspējīgo iedzīvotāju skaita samazināšanos – šie procesi ierosina virkni ekonomisku un sociālu problēmu, kas jārisina primāri. Samazinoties iedzīvotāju skaitam, samazinās arī sieviešu skaits, kas varētu radīt pēcnācējus;

• Iedzīvotāju veselības stāvokļa pasliktināšanās – sabiedrība kļūst arvien “slimāka”, kas traucē radīt veselīgus pēcnācējus;

• Nepārdomāta sociālā politika, kas traucē sekmīgi risināt ģimenes plānošanas un dzimstības stimulēšanas jautājumus;

• Nepietiekams iedzīvotāju labklājības līmenis, kuru ietekmē ekonomiskie procesi valstī - uzlabojoties ekonomiskajai situācijai valstī, pieaug arī dzimušo bērnu skaits, un otrādi. Tā, piemēram, zems summārais dzimstības koeficients bija 1995. – 1999. gadā: 1.12 – 1.18 bērni [4], kad iedzīvotāju finansiālo stāvokli ietekmēja 1995. un 1998. gada banku krīzes, kā rezultātā iedzīvotāju ienākumi būtiski saruka. Iedzīvotāju ienākumu līmeni 2010. – 2011. gadā ietekmēja 2009. – 2010. gada ekonomikas un finanšu krīze, kuras cēlonis bija 2008. gada globālā ekonomikas un finanšu krīze – attiecīgi summārā dzimstības koeficienta apjoms šajos gados: 1.33 – 1.36 bērni [5]. Salīdzinoši augsts summārais dzimstības koeficients: 1.46 – 1.54 bērni [6] - bija 2006. - 2007. gadā, t. s. "treknajos gados", kad strauji pieauga iedzīvotāju ienākumi un labvēlīgie finansiālie apstākļi stimulēja bērnu dzimstību un ģimenes pieaugumu;

• Nepietiekams materiālais atbalsts – jauna ģimenes locekļa ienākšana ģimenē vienmēr prasa papildus resursus un ne vienmēr tie ir pietiekami. Ja ģimenes rīcībā nav pietiekams apjoms finanšu līdzekļu, samazinās vēlme radīt pēcnācējus. Lai gan Latvijā atbilstoši normatīvajiem aktiem ir paredzēti pabalsti jaundzimušā vajadzību nodrošināšanai, to apjoms nav pietiekams. Piemēram, līdz 2008. gadam maternitātes pabalsts iepriekš strādājošai mātei bija 100% apmērā no reālās vai 70% no nominālās algas [7], savukārt pēdējos gados, t. sk. arī 2025. gadā, maternitātes pabalsts iepriekš strādājošai mātei ir 80% apmērā no personas vidējās iemaksu algas [8];

• Sievietes vēlme pēc izglītības un karjeras – pieaugot sievietes izglītības līmenim, pieaug arī mātes vidējais vecums. Tā, piemēram, ja 1980. gadā mātes vidējais vecums bija 25.9 gadi, bet 2000. gadā – 26.7 gadi, tad 2023. gadā – 30.4 gadi [9]. Sievietei primāri tiecoties pēc izglītības un karjeras, ģimenes veidošana un bērna piedzimšana tiek upurēta. Nereti sieviete par nepieciešamību veidot ģimeni sāk domāt, kad jau ir par vēlu un radīt veselīgus pēcnācējus ir sarežģīti;

• Ģimenes veidošanas atlikšana – vēlme pēc izglītības un karjeras ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc gan sievietes, gan vīrieši atliek ģimenes veidošanu. Kā citus iemeslus šai parādībai var minēt – nestabilas attiecības, gadījuma sakari, nevēlēšanās veidot nopietnas attiecības vispār, brīvā laika trūkums, liela noslodze darbā, darbs ārzemēs, utt. Atliekot ģimenes veidošanu, pieaug arī vidējais laulībā stājušos vecums gan sievietēm, gan vīriešiem. Tā, piemēram, sievietēm šis vecums 1994. gadā bija 27.0 gadi, 2004. gadā – 28.9 gadi, 2014. gadā – 32.6 gadi, bet 2023. gadā – 37.5 gadi, savukārt vīriešiem vidējais laulībā stājušos vecums bija attiecīgi 29.3 gadi, 31.6 gadi, 35.3 gadi un 39.8 gadi [10]. Jo vēlāk partneri stājas laulībā, jo vēlāk tiek radīti arī pēcnācēji;

• Civillaulību dominance – modernā tendence pāru attiecībās pašreiz ir dzīvot vienkārši kopā, nenoslēdzot laulību oficiāli. No statistikas datiem ir redzams, ka pēc 2009. - 2010. gada ekonomikas un finanšu krīzes, sākot ar 2011. gadu noslēgto laulību skaits ir bijis svārstīgs ar straujākiem un mazāk straujiem kāpumiem un kritumiem, lielāko noslēgto laulību skaitu sasniedzot 2015. gadā (13 617 laulības), bet mazāko – 2023. gadā (10 549 laulības) [11], kas liecina par tendenci laulību skaitam samazināties un var prognozēt, ka tas samazināsies arī turpmākajos gados - pāri izvēlēsies dzīvot civillaulībā vai arī izvēlēsies attiecības neveidot vispār, veltot sevi karjerai. Ne vienmēr, bet bieži civillaulība norāda un nevēlēšanos uzņemties nopietnākas saistības, kas neveicina arī ģimenes plānošanu un pēcnācēju radīšanu, tomēr daudzi pāri neuzskata pašu laulības noslēgšanu par būtisku un bērni tiek radīti arī bez oficiālas laulības noslēgšanas;

• Sievietes vajadzība pēc drošības - lai gan kopumā valstī samazinās dzimušo bērnu skaits, laulībā dzimušo bērnu skaits 2023. gadā bija lielāks (9 079 jaundzimušie) salīdzinājumā ar ārpus laulības dzimušo bērnu skaitu (5 411 jaundzimušie) [12], kas liecina, ka sievietes labprātāk izvēlās radīt pēcnācējus esot laulībā nekā ārpus tās. Tas ir izskaidrojams ar to, ka ārpus laulības sievietēm nav drošības sajūtas par spēju vienām pašām pietiekami nodrošināt sevi un savu bērnu nākotni (ja partneris kaut kādā brīdī izvēlēsies pārtraukt attiecības), tāpēc esot attiecībās vai vienas pašas sievietes nelabprāt izvēlas radīt pēcnācējus;

• Jaunu cilvēku migrācija no laukiem uz pilsētām – cilvēkam uzsākot dzīvi jaunā vietā, vispirms ir nepieciešams no sākuma sakārtot savu dzīvi un iekārtot dzīvesvietu, kas var paņemt ļoti ilgu laiku, kā rezultātā ģimenes plānošanas jautājumi var tikt atlikti uz nenoteiktu laiku;

• Ģimenes plānošanas īpatnības – Latvijā dominē mazbērnu ģimenes (2005. – 2019. gadā: 1.5 – 1.6 bērni ģimenē [13]), kas liecina par tendenci radīt vidēji 1 – 2 bērnus ģimenē un nevēlēšanos veidot lielas ģimenes. Tam par pamatu var būt finansiāli apsvērumi, vecums, darbs, karjera, vēlme pēc brīvā laika vai laika sev, mājokļa piemērotība, personīgie uzskati, citu viedoklis, utt., kas ietekmē un neveicina turpmāku ģimenes plānošanu un pēcnācēju radīšanu;

• Konflikti un sliktas attiecības starp ģimenes locekļiem / partneriem – pieaugot konfliktiem un nesaskaņām ģimenē / civillaulībā, pieaug stress, neapmierinātība, uztraukums, utt. partneru vidū, kas rada nestabilitāti savstarpējās attiecībās - ģimenes pieaugumu šādos apstākļos nav iespējams nedz plānot, nedz īstenot;

• Nevēlēšanās / atteikšanās no dzemdēšanas, kontracepcija, aborti, atturība;

• Personīgie uzskati / partnera nepiemērotība, utt.

Ņemot vērā iepriekš konstatētos dzimstības samazināšanās cēloņus, es ierosinātu šādus iespējamos situācijas risinājumus dzimstības veicināšanai Latvijā:

• Regulārs iedzīvotāju veselības monitorings - iedzīvotāju veselības stāvoklis regulāri pasliktinās, tāpēc nepieciešams 1x 3 gados testēt iedzīvotāju veselības būtiskākos rādītājus, kas saistīti ar dzimuma produktivitāti un atražošanu (valsts apmaksāta profilaktiskā pārbaude) (līdzīgi kā dzemdes kakla vēža skrīnings, utml.) – tas ļaus laicīgi novērst un ārstēt slimības, kas saistītas ar produktivitāti un atražošanu, un ne tikai;

• Pārdomātas sociālās politikas izstrāde un ieviešana – sociālā politika jābalsta uz 3 galvenajiem pīlāriem – materiālais atbalsts, mājoklis un bērna aprūpe. Pārējie visi procesi jāplāno šo 3 galveno pīlāru pieejamības nodrošināšanai. Pārdomāta sociālā politika ļaus sekmīgi risināt ģimenes plānošanas un dzimstības stimulēšanas jautājumus;

• Adekvāta materiālā atbalsta nodrošināšana – pašreiz pabalstu sistēma bērna piedzimšanas gadījumā ietver vairāku pabalstu kopumu: bērnu piedzimšanas pabalsts, bērna kopšanas pabalsts, ģimenes valsts pabalsts, utt., tomēr tas ir nepietiekams. Pabalstu apjomam ir jābūt tādam, lai tas pilnībā nodrošinātu bērna / bērnu vajadzības un bērna ienākšana ģimenē radītu nevis slogu, bet gan laimīgas ģimenes ar bērniem attīstības scenāriju. Pabalsta noteikšanā ir jāpielieto algoritms, ar kura palīdzību varēs precīzi noteikt tā apjomu, ņemot vērā gan inflāciju, gan arī citus rādītājus, kas raksturo nepieciešamo bērnu vajadzību nodrošināšanas apjomu (nostiprināms normatīvajos aktos). Reizi gadā tas ir jāpārrēķina un jāaktualizē atbilstoši esošajai ekonomiskajai situācijai valstī. Maternitātes pabalstu papildus citiem normatīvajos aktos noteiktajiem pabalstiem pašreiz var saņemt tikai strādājoša māte, bet kāpēc tādu nav pelnījusi nestrādājoša māte? Jāpārtrauc nodalīt strādājoša un nestrādājoša māte, jo visas tomēr audzina bērnus. Ja strādājoša māte pašreiz saņem maternitātes pabalstu 80% apmērā no personas vidējas iemaksu algas (apmaksāts grūtniecības un dzemdību atvaļinājums), tad nestrādājošai mātei maternitātes pabalsts ir jānosaka vismaz minimālās algas apmērā (izmaksājams 140 dienas (70 dienas pirms un pēc bērna dzimšanas)) (nostiprināms normatīvajos aktos). Tā kā Latvijā dominē mazģimenes, tad lielāks pabalsts jāplāno un jāpiešķir tieši pirmajam bērnam, jo atsevišķos gadījumos paiet pat ļoti ilgs laiks, lai jaunais pāris vispār nobriestu pirmajam bērnam. Atsevišķs jautājums ir par to, vai tomēr nevajadzētu piešķirt iespēju abiem vecākiem vienlaicīgi saņemt pabalstus, jo tas radītu lielāku finansiālo stabilitāti ģimenē;

• Grūtniecības, dzemdību un bērna kopšanas atvaļinājuma iekļaušana kopējā darba stāžā abiem vecākiem / nestrādājošiem vecākiem – gan bērna māte, gan bērna tēvs var izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, taču pabalstus saņem tikai viens no viņiem un ir sociāli apdrošināts, līdz ar to otram vecākam šajā laikā neveidojas apdrošināšanas stāžs pensijai. Vecāku, kurš saņem pabalstus, valsts apdrošina ne tikai pensijai, bet arī invaliditātei un bezdarbam. Ja bērna kopšanas atvaļinājumā esoša māte, nesaņem pabalstus, tad pēc bērna kopšanas atvaļinājuma viņa nevar pretendēt arī uz bezdarbnieka pabalstu. Bērna audzināšana ir darbs visa mūža garumā, tāpēc tikai loģiski būtu iekļaut to periodu, kamēr viens vai otrs vecāks nestrādā, rūpējoties par piedzimušo bērnu, kopējā darba stāžā, jo bērna audzināšana ir daudz grūtāks darbs par jebkuru citu darbu (nostiprināms normatīvajos aktos) – tikai mātes, un atsevišķā gadījumā, arī tēvi, to sapratīs. Atsevišķi šis jautājums būtu jāregulē vecākiem, kuri pirms bērna piedzimšanas nav bijuši nodarbināti vai bijuši bezdarbnieki;

• Elastīgākas augstākās izglītības iegūšanas sistēmas ieviešana – ar nožēlu ir jāatzīst, ka izglītības sistēma Latvijā nav elastīga un nav piemērota mūsdienu sabiedrības vajadzībām. Ja students saslimst vai paliek stāvoklī, atlaižu nav, ar pasniedzējiem vienoties nav iespējams, savukārt individuāla plāna izstrāde jau ir nokavēta. Īpaši to izjūt, ja students ir budžetā. Lai no izglītības iegūšanas nevajadzētu atteikties nedz topošajām mātēm, nedz tēviem, jāparedz iespēja piedalīties lekcijās un kārtot pārbaudījumus attālināti pēc individuāla plāna un vienojoties ar studiju kursu pasniedzējiem grūtniecības, dzemdību un bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. Īpaši tas ir jāattiecina uz sievietēm, kurām negaidīti ir pieteicies bērniņš vai kuras apzināti atsakās no ģimenes veidošanas, lai varētu iegūt izglītību. Nevar aizmirst arī par to, ka atšķirībā no citām valstīm Latvijā bakalaura studijas nav bezmaksas kā ir dažās Eiropas valstīs, tāpēc, ja studijas ir uzsāktas, tās ir jāturpina, upurējot ģimenes veidošanu, lai nezaudētu samaksāto studiju maksu. Ja Latvijā būs elastīga augstākās izglītības iegūšanas sistēma, tad sieviete vienlaicīgi varēs gan iegūt izglītību un plānot karjeru, gan kopā ar partneri plānot un veidot ģimeni;

• Laulības kā ģimenes de jure statusa popularizēšana – noslēgto laulību skaits samazinās, neprecējušos skaits pieaug, civillaulība dominē … - tādas ir mūsdienu modernās sabiedrības tendences, tāpēc ir jārunā ar neprecētajiem pāriem par laulības nozīmi ģimenes dzīvē, jo laulība gan stiprinātu pāru attiecības, lai varētu uzsākt ģimenes plānošanu, gan arī sieviete iegūtu lielāku drošības sajūtu bērna piedzimšanas gadījumā;

• Mājokļa nodrošināšana jaunajām ģimenēm – 1) valsts līdzmaksājums mājokļa iegādē; 2) valsts galvots kredīts mājokļa iegādei, kurš atmaksājams 5 – 10 gadu laikā (pirmajos gados nav jāmaksā nedz pamatsumma, nedz procenti (ievērots līdzīgs princips kā valsts galvotā studiju kredīta atmaksāšanā)); 3) “ekonomiskās mājas” – līdzīgi kā pašreiz tiek būvēti dažādi būvniecības projekti noteiktās pilsētas vietās, tā arī “ekonomiskās mājas” varētu būt speciāli projekti jaunajām ģimenēm; 4) kredīts no aizdevējiestādes mājokļa iegādē uz izdevīgiem procentiem ((piemēram, kredīts jāsāk atmaksāt no 2 vai 3 gada);

• Sabiedrības, īpaši sieviešu, izglītošana par mātes lomu – tā kā sievietes no pēcnācēju radīšanas atsakās dažādu iemeslu dēļ (piemēram, nevēlēšanās / atteikšanās no dzemdēšanas, kontracepcija, aborti, atturība, u. c.), nepieciešams sievietes izglītot par sievietes kā mātes lomu, bērnu nozīmi sievietes dzīvē un arī visā valsts ekonomiskajā attīstībā;

• Elastīgāka jauno vecāku, īpaši jaunās māmiņas, atgriešanās darba tirgū – to iespējams panākt nodrošinot jaunajai māmiņai iespēju strādāt attālināti vai izmantot elastīgo darba laiku (pēc māmiņas ieskatiem) 6 mēnešus vai 1 gadu, klātienē esot pēc nepieciešamības (nostiprināms normatīvajos aktos un iestādes iekšējos kārtības noteikumos);

• Bezbērnu nodokļa piemērošana personām bez bērniem – nodoklis piemērojams sievietēm no 35 gadiem (ja nav bērnu), bet vīriešiem no 40 gadiem (ja nav bērni). Iegūtie ieņēmumi no šī nodokļa novirzāmi pabalstu izmaksai jaunajiem vecākiem (nostiprināms normatīvajos aktos);

• Nodokļu atvieglojumi jaunajiem vecākiem – piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa atcelšana uz laiku, līdz bērns sasniedz 3 gadu vecumu, bet ienākuma nodoklim noteikt samazinātu likmi, arī līdz bērns sasniedz noteiktu vecumu, lai samazinātu finansiālo spriedzi ģimenē tieši bērna pirmajos dzīves gados;

• Samazinātas nodokļu likmes noteikšana speciālajai zīdaiņu pārtikai un medicīnas precēm – pāreja no 12% uz 5%;

• Atlaides noteiktiem pakalpojumiem jaunajiem vecākiem ģimenes sadzīvisko vajadzību nodrošināšanai, līdz bērns sasniedz noteiktu vecumu, u. c.

No iepriekš minētajiem risinājumiem visbūtiskākais dzimstības veicināšanai Latvijā ir materiālais atbalsts, tomēr, tā kā valsts budžets ir ierobežots, uz augstākiem pabalstiem var cerēt tikai tad, kad Latvijā celsies labklājības līmenis, tāpēc vairāk ir jākoncentrējas uz nemateriāla rakstura risinājumiem.

Ir matemātiski aprēķināts, ka paaudžu nomaiņai minimālais nepieciešamais dzimstības līmenis ir 2,1 bērns vidēji uz vienu sievieti visā fertilā vecuma periodā, bet atražošanās neto koeficienta vēlamais līmenis ir 1,0 [14]. Latvijā atražošanās neto koeficients lielāks par viens pēdējo reizi bija 1988. gadā – 1,020 [15], kas liecina, ka Latvijas valdībai ir STEIDZMI JĀRĪKOJAS un JĀIEVIEŠ MEHĀNISMI efektīvai dzimstības stimulēšanai valstī, jo pretējā gadījumā ar laiku nācija “latvieši” var pazust no zemes virsas.

Un kā domājat Jūs? Kāpēc, Jūsuprāt, bērnu dzimstība Latvijā samazinās un kas būtu jādara valdībai, iestādēm un sabiedrībai, lai veicinātu bērnu dzimstību Latvijā?

Atsauces:

[1] Centrālā statistikas pārvalde. (2024). IDS010. Dzīvi un nedzīvi dzimušo skaits pēc dzimuma 1920 – 2023, Dzīvi dzimušo skaits pēc dzimuma. Pieejams: https://data.stat.gov.lv/.../IDS010/table/tableViewLayout1/

[2] Centrālā statistikas pārvalde. (2024). Dzimstības koeficienti (summārais, atražošanās, vispārīgais, vecumkoeficienti), Dzimstības vispārīgais koeficients. Pieejams: https://data.stat.gov.lv/.../IDK010/table/tableViewLayout1/

[3] Centrālā statistikas pārvalde. (2024). IDS010. Dzīvi un nedzīvi dzimušo skaits pēc dzimuma 1920 – 2023, Dzīvi dzimušo skaits pēc dzimuma. Pieejams: https://data.stat.gov.lv/.../IDS010/table/tableViewLayout1/

[4]Centrālā statistikas pārvalde. (2024). IDK010. Dzimstības koeficienti (summārais, atražošanās, vispārīgais, vecumkoeficienti) 1965 – 2023, Summārais dzimstības koeficients. Pieejams: https://data.stat.gov.lv/.../IDK010/table/tableViewLayout1/

[5] turpat

[6] turpat

[7] Eglīte, P. (2010). DZIMSTĪBA UN ĢIMENES POLITIKA LATVIJĀ 1990.–2009. GADĀ, Latvijas Zinātņu Akadēmijas vēstis, 24. lpp. Pieejams: http://archive.lza.lv/.../2_Parsla%20Eglite_Dzimstiba.pdf

[8] Labklājības ministrija. (2025). 2025. gads – VECĀKIEM AR BĒRNIEM. Pieejams: https://www.lm.gov.lv/lv/media/28989/download?attachment

[9] Centrālā statistikas pārvalde. (2024). IDM050. Mātes vidējais vecums pēc bērna dzimšanas secības un izglītības līmeņa 1965 - 2023. Pieejams: https://data.stat.gov.lv/.../IDM050/table/tableViewLayout1/

[10] Centrālā statistikas pārvalde. (2024). LV061. Vidējais laulībā stājušos vecums pēc dzimuma un laulības kārtas skaitļa reģionos un valstspilsētās 1994 – 2023, Vidējais laulībā stājušos vecums pēc dzimuma un laulības kārtas skaitļa. Pieejams: https://data.stat.gov.lv/.../ILV061/table/tableViewLayout1/

[11] Centrālā statistikas pārvalde. (2024). ILN010. Noslēgto un šķirto laulību skaits un citi galvenie rādītāji 1922 – 2023, Laulību skaits. Pieejams: https://data.stat.gov.lv/.../ILN010/table/tableViewLayout1/

[12] Centrālā statistikas pārvalde. (2024). IDM010. Dzīvi dzimušo skaits laulībā un ārpus laulības pēc mātes vecuma 1929 - 2023. Pieejams: https://data.stat.gov.lv/.../IDM010/table/tableViewLayout1/

[13] Centrālā statistikas pārvalde. (2020). MVE030. Vidējais bērnu skaits mājsaimniecībās ar bērniem 2005 – 2024, . Pieejams: https://data.stat.gov.lv/.../MVE030/table/tableViewLayout1/

[14] Bērziņš, A. (2024). Iedzīvotāju atražošanās Latvijā. Pieejams: https://enciklopedija.lv/.../20809-iedz%C4%ABvot%C4%81ju...

[15] Centrālā statistikas pārvalde. (2024). IDK010. Dzimstības koeficienti (summārais, atražošanās, vispārīgais, vecumkoeficienti) 1965 – 2023, Atražošanās neto koeficients. Pieejams: https://data.stat.gov.lv/.../IDK010/table/tableViewLayout1/