Cilvēka ienākšana pasaulē ir brīnumains notikums

Cilvēka ienākšana pasaulē ir brīnumains notikums. Ģeniāla Dieva orķestrēts. Pasaulē ir par vienu cilvēku vairāk. Runāt par sausiem skaitļiem nepiestāv aprakstot cilvēka dzīvības stāsta sākumam, bet skaitu, ar cilvēku daudzumu Latvijas valstī raksturo ar šādu ciparu. Vērojot demogrāfiskos rādītājus attīstītās valstīs, rādījums samazinās. Kāpēc nepieaug skaits jaundzimušajiem Latvijā? Ar ko vēl nodarbojas cilvēki dzīves desmitgadēs šajā valstī? Vai arī viņi ir citās valstīs? Mēģināšu apskatīt problēmu no emocionala skata punkta.

Vai ir viena patiesība, bet pārējais mirdzošs papīrītis? Ģimenes attiecības nav pirmajā vietā sevis meklējumu priekšā. Pie vainas noteikti ir kultūras mantojums, kur dramatisks galvenais varonis sadeg meklejot savu balsi. Arī izglītības sistēma piedāvā vairāk jautājumus, nekā atbildes. Vecāki atdod visu laiku jaundzimušajam brīnumam, bet paši rod spēku un prieku viens otrā. Iekārtojot dzīvi nevar to būvēt ap savu asi, bet ir jāvienojas par ko kopēju un lielāku un labāku par pašiem. Tas neizdosies skrienot pakaļ citiem cilvēkiem, idejai vai procesiem. Ir kas lielāks, pilnīgāks un labāks, kura līdzībā cilvēks ir radīts.

Starp cilvēkiem nostājas aizspriedumu sienas un pavisam reāli roboti, kas ir labāki klausītāji un padomdevēji, nekā kaitinošs cilvēks, kas sēž blakus un pat necenšas būt perfekts. Kaut kam ir jānostrādā, kas pavelk vienu no abiem uz augšu, bet kādam no malas ir jāpalīdz, jo mainīt paradumus ir lauzošs process. Iespejams cilvēki Latvijā pavada laiku kļūstot par labākiem cilvēkiem paši, baudot visu, ko var, izpildot kāda prasības vai piepildot kāda gaidas.

Pie vainas esmu vispirms es pati, jo man nav bērnu, ko pieskaitīt. Laikam individualisms man parak asociējas ar komfortabli pavadītu laiku. Tāpēc rakstot šīs pārdomas, lai tās skan arī kā lūgšana. Ja būtu jāmeklē vaina citos cilvēkos, problēma varētu būt drosmes trūkums. Vāja reklāma daudzbērnu ģimenes dzīvesveidam, tas tomēr asociējas ar "agrāru" dzīvi, jo kaut kas spožāks apspīdējis cilvēku prātus, kas nu kuram. Cilvēki tiecas pēc sasniegumiem karjeras vai izglītības jomā, cīnas ar bailēm un traumām, nabadzību, seko savam sapnim vai domā, ko varētu sastrādāt, lai atstātu pēc sevis.

Katram Latvijas iedzīvotājam radinieki vai paziņas ir izbraukuši no valsts pelnīt ārzemēs un dzīvot zaļākās ganībās, lai gan zālei nevajadzētu būt zaļākai pāri sētai. Pārcelties un emigrēt ir latvieša asinīs un ārzemēs dzimušie ir ārzemju latvieši, tomēr pilsonību iegūst jaunajā mītnes valstī, kuras sabiedrības daļa ir, to ceļ un bauda. Tepat Latvijas sabiedrībā nepieliek roku tie, kas varētu to darīt, jo ir bail kļūdīties un tik šaurā paziņu lokā uzņemties iniciatīvu darīt ko ārpus rāmja ir ļoti riskanti. Latvieši izbraucot un paliek kūtri, vieta nepaliek tukša, bet to ieņem darboties spējīgie un roboti, sistēmas, kas veic cilvēku darbu aizstājot cilvēcību. Nedomāju, ka drīz sagaidāma klonēšana Latvijas konservatīvajā sabiedrībā, bet mūsu nācijai raksturīgais radošums ļauj paredzēt, ka sāksim veidot MI robotus, nevainojamus sarunu biedrus, pielāgotus un pielāgojamus katra vēlmēm un spējām, lai nebūtu jāmainās vai jāatklāj sevi kā kādu ievainojamu un neperfektu, kam ir vairāk kļūdas un pavisam maz, ar ko lepoties. Kādu ar pulsu, temperatūru, dzimumu, ar kādu citu augstāku, zem kura perfektuma patverties.