Demogrāfijas manifests

Šajā 4. maija svētdienas lietanajā vakarā es dzeru bezmaksas tēju. Bezmaksas, jo tā ir kristiešu kopienas tējnīca. Lai cik savādi tas nebūtu, kristieši bieži vien ir lielāki sociālisti par pašpasludinātajiem.

Nākot uz šejieni bija ļoti skaisti: krāsaini karogi, dzeltenas mājas, svaigas koku lapas; es un apsargs tālumā. Vecrīga mums abiem. Spoks klīst pa Latviju – demogrāfijas spoks.

Man blakus sēž ģimene. Viņi spēlē Uno. Es pajautāju tēvam, kā viņš jūtas esot laulībā un ar bērniem, un viņš man atbildēja:

“Par bērniem esmu tiešām laimīgs, man ir četri dēli un tā ir liela bagātība. Visvairāk priecē mazās uzvaras, kad bērns dalās ar vecākiem, kad viņam sanāk, kad pārvar grūtības. 17 gadu ilgā laulībā parādās domstarpības, bet tās atrisinot saikne ir vēl ciešāka un tā ir kā jauna laulība. Visu var atrisināt ar dialogu, ar laiku jūs kļūstat kā viens vesels un tad pati laulība rada to laimes sajūtu.”

Bet mani šoreiz aizrauj demogrāfijas risināšana Latvijā.

“Ekonomiskā situācija ir draņķīga, investīciju apmērs ir kritiski zems, Igaunija un Lietuva mums ir krietni priekšā, nabadzības risks pieaug ar katru nākošo bērnu…”

Un vai sabiedrības līmenī mēs varam kaut ko mainīt?

“Nepietiek atbalsta pasākumu, ja bērnam ir autisms, tad no vecāka ir prasīts krietni lielāks resurss nekā, ja bērns ir vesels. Vecākiem ir diskomforts, jo sabiedrība nesaprot. Ir jābūt iejūtīgākiem. Noraidīt savādāko ir ļoti viegli un pieņemt ir ļoti grūti. Kādā, varbūt, slēpjas izcils mākslinieks. Daudzi īpašo profesiju pārstāvji cīnās ar tādām problēmām, bet tad, kad viņi atrod savu vietu viņi ir sabiedrības stimuls.”

Mēs atvadījāmies, dziedot Raimonda Paula dziesmas, un es paliku ar ieskatu četru bērnu ģimenes pieredzē. Bet kāpēc bērnu nav jauniešiem? Politika, kas iekļauj augstas kvalitātes, pieejamu bērnu aprūpes nodrošinājumu, elastīgu, labi apmaksātu vecāku atvaļinājumu, darba aizsardzību, atbalstu abu partneru iesaistei audzināšanā ir pašsaprotama. Tas viss ir izlasāms pētījumā, spiežot uz pasvītrotajiem tekstiem, tomēr, vienkārši, finansiāli risinājumi līdz galam īsti nestrādā. Igaunijā tik un tā dzimstība ir zem aizvietošanas līmeņa. Praktiski tik pat zema kā Latvijā. Polijā ar visiem aborta ierobežojumiem tā ir vēl zemāka nekā Latvijā.

Dienvidkorejā ir viens no viszemākajiem dzimstības rādītājiem pasaulē, un viņi ir ieviesuši tādu pronatālisku politiku, kurā ietilpst pat atbrīvošana no iesaukuma armijā un valsts sponsorēti iepazīšanās pasākumi. Bet tā tik un tā nav atbilde. Šlesers ar 50 000 EUR par katru piedzimušo bērnu un princis no Āfrikas manā e-pastā arī – ne.

Kāpēc aizejot uz svētdienas misi es satieku franču ģimeni ar 6 skaistiem bērniem, kurā patiešām var redzēt laimi, enerģiju un prieku? Varbūt viņiem vienkārši ir citas vērtības? Kas viņu galvās ir tik fundamentāli atšķirīgs? Varbūt mums nedzimst bērni, jo mēs uzņemam pavisam citu mentālo diētu?

Kad mācījos Vīnē man bija demogrāfijas un klimata pārmaiņu kurss. Vienā no lekcijām pasniedzējs parādīja prezentāciju, kurā labākais veids, kā samazināt CO2 ir dzemdēt par vienu bērnu mazāk.

Studenti ar lielām actiņām skatījās uz projicēto attēlu un visiem bija tāds apgaismības moments, “Vau, tas ir vēlviens attaisnojums manai izvēlei neradīt bērnus”. Un tos tikai krāj un krāj.

Protams, ka man tas likās smieklīgi, jo pielietojot kripatiņu racionalitātes, šo “visefektīvāko veidu” CO2 mazināšanai var apstrīdēt. Paejot soli tālāk mēs varam atteikties no savas dzimtas turpināšanas un neradīt nevienu bērnu. Un paejot vēl tālāk var rasties pavisam nepatīkama atklāsme, kas varbūt mazinās CO2, bet sevī ietver paškaitējumu. Un tas ir tikai vienu soli no pāridarījuma citiem. Vieta fantāzijai.

Šāda tipa zinātne indoktrinācija man šķita nepieņemama, es pateicu “izglāb planētu–nogalini sevi!” un kursu nenokārtoju.

Tā nav fantāzija, cilvēki tiešām izvēlas neradīt bērnus klimata trauksmes dēļ. Šāda, apokaliptiska pasaules uztvere ir manihejiska un vienkārši bināra – labais pret ļauno, kad skaistajai bērnu radīšanai tiek it kā nejauši, “visu labu vēlot” piešķirta klimata iznīcināšanas birka.

Ja skolā esam pieraduši uztvert vēstures faktus un fizikas formulas kā objektīvu, neapšaubāmu patiesību, tad kāpēc nākot uz universitāti, lai apstrīd to, ko rāda? Jāiegaumē, jākļūst par paklausīgu iegaumētāju, jāplūst pa straumi un jābūt labam darbiniekam. Pat, ja kritiskā domāšana pieklibo, tāda dzīve rada drošības sajūtu.

Mēs izveidojam paši savu reliģiju, no sava “liberāli ne-liberālā” kulta izspiežam tos, kuri izaicina mūsu grupas uzskatus.

Nepalīdz arī Repšes un citu politiķu sabiedrības biedēšana, apgalvojot, ka esot “pilnīga skaidrība”, ka Latvijā būs karš, kad Nacionālo bruņoto spēku komandieris, Kaspars Pudāns nāk klajā ar pavisam pretēju informāciju.

Kā jūs domājat, kāda attieksme pret bērniem būs jaunai meitenei, kuras pagājušā gada viena hita zvaigzne Chappel Roan intervijā pasaka, ka “viņas draugi, kuriem ir bērni ir nelaimīgi”? Tas pilnīgi neatbilst realitātēi, 40% precētu sieviešu ar bērniem ir ļoti laimīgas, 25% precētu sieviešu bez bērniem sevi tā sajūt un tikai 22% neprecētas, bez bērniem ir laimīgas. Tas protams neizslēdz to, ka laimi var atrast arī bez bērniem, bet apgalvot, ka tā ir labāk ir vai nu anekdotāli, vai uz apšaubāmiem kritērijiem izdarīts secinājums.

Bet par ko ir tas pagājušā gada hīts, kuru visu laiku spēleja arī Latvijas radio stacijās? Good luck, Babe ir dziesma par divām lesbietēm un situāciju, kurā viena no viņām izlēma apprecēties un palika par “prastu sievu guļamrajonā”. Kādu mentālo vizualizāciju mūsdienu kulturālo marksistu māsklinieciskās izpausmes iedod mūsu meitenēm? Protams, lesbietēm nav jāškiras, viņām ir jādzīvo ar sievietēm un harmonijā ar sevi. Katrs ir pelnījis būt mīlēts. Dziesma jau ir ļoti skaista, bet sasummējot to ar dziedātājas izteikumiem, latviešu vīriešiem, kuri publicē pašbildes turot vīna glāzi un lepojoties ar to, ka viņiem nav bērnu ir jābūt nedzirdīgam pret toņiem, lai nesaskatītu tajā visā negatīvu ietekmi.

Seksuālā revolūcija ir novedusi mūs pie situācijas, kurā Rīgas naktsdzīves pasākumos meitene atrod vienas nakts sakarus un tad no rīta stāsta savam īslaicīgajam partnerim cik ļoti viņa mīl savu draugu un cik ļoti viņš ir perfekts it visā un prasa, vai mūžīgi melot, vai šķirties. Mēs esam korumpējuši savas meitenes. Meitenes bez tēva, vai ar tēviem, kuri nav pietiekami centušies, tagad mēģina atriebties, vai mūžīgi meklēt tēva neaizstājamo mīlestību dīvainās vietās un attopjas pie nākamajiem vīriešiem, kas viņām mēģina pirkt alkoholu un visādos veidos apvārdot.

Attiecības starp pretējo dzimumu saasinās, ideoloģiskā plaisa palielinās.

Ir skaidri redzams arī tas, ka sievietes visā pasaulē paliek liberālākas un vīrieši paliek konservatīvāki. Ja vislielākā sasķeltība ir Dienvidkorejā, kurā ir arī viszemākā dzimstība, tad ir atrodams vēl viens zilonis istabā. Algoritms interneta portālos vīriešiem un sievietēm ir krasi atšķirīgs, vīriešiem bieži tiek rādīti mizogīniski, sievietes noniecinoši video, turpretī sievietes pašlaik cīnās par to, vai lietot vārdu “girlboss” ir postošs, slēptais patriarhāts vai nē. Šāda algoritmiska diskriminācija mūs ved dziļākā sašķeltībā. Šeit, šoreiz varētu pielietot arī markistisko prizmu. Vai tas nenotiek pēc dizaina? Facebook zina, ka viņu algoritms šķeļ sabiedrību, bet Marks Zakerbergs kādreiz arī ir teicis:

“Tas, kas ir labs pasaulei, ne vienmēr ir labs Facebook.”

Dzimstību veicinoša politika ir atbalstāma, bet, lai mainītu Latviju ir jāsāk ar sevi un to, kas notiek mūsu galvās. Bērniem neiemācot vērtības uz kurām balstās Rietumu sabiedrība mēs liedzam viņiem produktīvu dzīves prizmu. Katoliskā prizma tiek aizstāta ar marksistisko, vai kādu citu un mēs vairs neatšķiramies no PSRS komunistiem, kuri labprāt dedzināja baznīcas, liedza mūsu valodas, kamēr baznīca mūsu identitāti gadsimtiem centās saglabāt. Esam aizmirsuši, ka zem Krievijas Impērijas vienīgā poļu nacionālā institūcija, kas tika saglabāta un ļāva poļiem saglabāt sevi bija katoļu baznīca.

Bet Latvija ir sekulāra valsts. Jā? Ar kādu vārdu sākas mūsu himna?

Iekļaujošu sabiedrību veicinot skolās ir jāievieš vispārēja izglītiba par reliģiskām vērtībām un to atšķirībām, kas arī ļaus nākošajai paaudzei labāk izprast tos, kuri izvēlas Latviju kā domicilu. Ja ebrejiem dzimst bērni, ja musulmaņiem dzimst bērni… tad kāpēc gan lai mums nedzimtu bērni?

Tā nav nulles summas spēle, vienlaicīgi var uzvarēt gan progress, gan atvērtība, gan morāle, var eksistēt transpersonu tiesības un tajā pašā laikā var arī dzimt bērni. “Manī ir viss, manī ir tik daudz.” Bināra domāšana ir pārāk primitīva, lai risinātu sarežģītus sociālekonomiskos un kultūras jautājumus. Izraēla ir izcils piemērs tam, ka līdzsvarot progresīvu sociālo politiku un spēcīgu ģimenes veidošanu ir iespējams. Neskatoties uz Krievijas Augstākās tiesas lēmumu aizliegt LGBT kustību, dzimstības līmenis tur ir tikpat zems kā Latvijā. Ir empīriski pierādījumi tam, ka iekļaujoša sabiedrība attiecībā pret LGBT tiesībām patiesībā palīdz ekonomikai un netieši risina vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki mūsdienu kapitālismā svārstās radīt bērnus. Krievijas ideoloģiju virza pavisam citi iemesli, un vai mēs tiešām vēlamies iet Krievijas ceļu? Pirms saprast, kā domāt pareizi, jāizprot, kad mēs domājam nepareizi.

Jā, risināt algoritmisko diskrimināciju digitālajā vidē ir ambiciozi, bet, ja tādas frāzes, kā “Tramps ir drauds demokrātijai” un “balsot ir katra pilsoņa pienākums”, mēs sekmīgi iedibinājām sabiedrībā, tad ar finansiālu atbalstu to pamatā, arī “ģimene ir vērtība” un “liela Latvija” mēs varam ieaudzināt. Lai nebiedētu sabiedrību ar hipotētiskiem scenārijiem, to vienkārši ir jābeidz darīt. Tā vietā ir jāiedrošina! No Saeimas tribīnēm uz plakātiem, no skolas tāfelēm nākošās paaudzes galvās, eksperimentējot, izglītojot, kļūdoties, eseju konkursus veidojot bet turpinot mēģināt, mēs to sasniegsim. Lai zema dzimstība paliek Latvijas vēsturē kā iepriekšējo paaudžu kļūda!