Demogrāfijas problēma Latvijā un pasaulē

Demogrāfijas problēma Latvijā un pasaulē

Iedzīvotāju skaits pasaulē ir lielāks nekā jebkad agrāk. Nesen tas pārsniedza 8 miljardu atzīmi un turpina augt. Tas ir kaut kas unikāls, jo vēl aptuveni pirms 200 gadiem pasaules iedzīvotāju skaits nekad nebija pārsniedzis viena miljarda atzīmi. Liekas iedzīvotāju skaita pieaugums ir pārspējis visas barjeras un tuvākās simtgades laikā varētu sasniegt vēl daudz lielāku apmēru.

Tomēr ir cilvēki, kuri paredz ka šis skaitlis varētu jau samērā drīz sākt sarukt un ka mēs pat varētu pieredzēt demogrāfijas problēmas. Skatoties kopējos skaitļus šis apgalvojums liekas dīvains, taču ja papēta situāciju atsevišķās valstīs – izrādās ka ne visur iedzīvotāju skaits palielinās, vietām tas tiešām sarūk.

Ja agrāk cilvēku skaita samazināšanās galvenie iemesli bija slimības, bads un kari tad šobrīd tas notiek dzimstības samazināšanās dēļ. Tas nozīmē ka ir vietas kurās vairāk cilvēku nomirst vecuma dēļ, nekā piedzimst jauni cilvēki to vietā. Mūsdienu apstākļos lai iedzīvotāju skaits valstī nesamazinātos nepieciešami vidēji vismaz 2.1 bērni uz vienu ģimeni.

Pilnīgi precīzus datus par dzimstību visā pasaulē iegūt ir grūti, bet aptuvenie dzimstības rādītāji vidēji pasaulē ir starp 2.3 un 2.4 bērniem uz ģimeni. Visaugstākie tie ir Āfrikas valstīs kā Nigēra, Somālija un Kongo – kurās šie radītāji svārstās starp 5-6 bērniem, bet viszemākie tie ir Āzijas un Eiropas valstīs, kur zemākos rezultātus parāda Dienvidkoreja, Singapūra, Bosnija Hercegovina un Itālija - šajās valstīs dzimstība svārstās starp 1.1-1.3 bērniem. Un Dienvidkoreja ir pirmā valsts kur šis radītājs ir jau noslīdējis zem viena bērna. Šobrīd no aptuveni 200 pasaules valstīm aptuveni puse pārsniedz šo 2.1 atzīmi, bet otra puse ir jau zem tā. Vērojot līdzšinējo demogrāfijas rādītāju attīstītību izskatās ka dzimstība gandrīz visās valstīs vēl turpina samazināties un ja vien nenotiks kādas radikālas izmaiņas – apgalvojums par cilvēku skaita samazināšanos nākotnē vairs neliekas tik neticams. Lieki pieminēt, ka daudzās valstīs, ieskaitot Latviju, tas ir izjūtams jau tagad. Tas rada bažas domājot par šo valstu nākotni.

Bet kas tad izraisa šo procesu? Versijas ir diezgan daudzas, piemēram: ekonomiskās grūtības – nestabilitāte, populārā kultūra, kura izplata netiklības, cilvēku pārliekā aizraušanās ar karjeras attīstīšanu, homoseksuāļu un trans dzimuma popularizēšana, piederībā kādai noteiktai civilizācijai, reliģiozitātes mazināšanās, bailes no planētas piesārņošanas. Cik šādas versijas ir pamatotas un vai ir iespējams kaut ko darīt lai tās mainītu? Atbildes uz šiem jautājumiem meklēšu šajā rakstā.

Sāksim ar ģeogrāfisko novietojumu, vai tam ir kāda vispārīga ietekme uz dzimstības rādītājiem? Tā izskatās. Šobrīd tikai divi kontinenti pārsniedz 2.1 bērnu rādītāju un tie ir Āfrika un Okeānija. Ir valstis arī citos kontinentos, kuras pārsniedz šo atzīmi, taču uz kopējā kontinenta fona tas izlīdzinās, kā rezultātā jau tagad Eiropa, Āzija, Ziemeļu un Dienvidu Amerikas ir zem šīs kritiskās atzīmes. Šeit redzam spēcīgu korelāciju starp dzimstību un ģeogrāfisko novietojumu. Vai ir kādi izņēmumi Āfrikas kontinentā? Ne ļoti izteikti, tomēr ir dažās Āfrikas valstis kas jau ir samērā tuvu 2.1 atzīmei, tās ir Maroka, Tunisija, Lībija un Dienvidāfrika, kurās dzimstība svārstās starp 2.2 un 2.4.

Jāpiemin, ka šīs ir valstis ar vienu no augstākajiem attīstības līmeņiem Āfrikā, turpretim Āfrikas valstis kurām dzimstība ir visaugstākā (Nigēra, Somālija un Kongo), tajā pašā laikā ir arī ar vienu no zemākajiem attīstības līmeņiem gan Āfrikā, gan pasaulē kopumā.

Reliģiozitāte

Viena no teorijām ir tāda, ka dzimstība ir saistīta ar cilvēku reliģiozitāti - proti reliģioziem cilvēkiem vajadzētu būt vairāk bērnu. Daudzās vietās kas tāds patiešām ir novērojams, piemēram Izraēlā vislielākās ģimenes ir ortodoksālajiem ebrejiem. Tomēr šī pazīme ne vienmēr atkārtojas, piemēram vienās no izteiktākajām musulmaņu valstīm kā Saudu Arābija un Irāna dzimstība nebūt nav liela, tā ir pie šīs kritiskās atzīmes, vai zem tās un vēl turpina samazināties. Līdzīgi arī Dienvidamerikā, kurā ir vislielākais kristiešu procents, tur dzimstība tikai vietām ir lielāka par minimālo nepieciešamo. Bet viena lieta ir skaidra, starp valstīm ar augstāko dzimstību nav nevienas ne-reliģiozas valsts. Tā kā kaut kāda saistība ar reliģiju šeit tomēr ir. Sanāk ka ir vēl kādi faktori, kuri izriet no reliģiozitātes, vai vismaz ir ar to saistīti.

Viena no iezīmēm kura atkārtojas visos gadījumos ar zemo dzimstību ir valsts industrializācijas un attīstības līmenis. Tas sevi iekļauj aktīvu urbanizācijas procesu, kurā cilvēki pamet laukus lai strādātu pilsētā. Tam papildus nāk universālā izglītības sistēma, kurā visiem sabiedrības locekļiem ir ne tikai iespēja, bet arī pienākums iegūt izglītību, kā arī tas neaprobežojās tikai pie pamatizglītības, bet ir viegli piekļūt arī pie vidējās un augstākās izglītības. Tās ir sabiedrības, kurās cilvēkiem ir iespēja virzīties pa karjeras kāpnēm un tas netiek ierobežots pēc izcelsmes. Parasti to papildina arī valsts atbalsta sistēma, ar pabalstiem un citiem pakalpojumiem. Tās ir sabiedrības kurās ir plaši atzīta zinātniskā metode. Būtībā tā ir jebkura valsts, kur pēc mūsdienu standartiem tiek pieskaitīta attīstītajām valstīm.

Šķiet vienīgais vērā ņemamais izņēmums ir Izraēla, kura pēc saviem attīstības rādītājiem īpaši neatpaliek no Rietumeiropas valstīm, taču dzimstība joprojām ir krietni virs minimālā un arī virs vidējā pasaulē. Varētu padomāt, ka iemesls tam ir augstāka reliģiozitāte un arī tam droši vien ir sava ietekme. Tomēr nevar aizmirst, ka aptuveni trešdaļa Izraēlas iedzīvotāju nav reliģiozi, kā arī kopējais reliģiozitātes līmenis tur noteikti ir zemāks nekā vairākās Izraēlas kaimiņu arābu valstīs, kurās šīs dzimstības rādītājs ir zemāks. Piemēram tikai aptuveni 14% Izraēlas iedzīvotāju patiesi pārstāv izteikti reliģisko jūdaisma paveidu. Var piekrist ka pie šiem ebrejiem dzimstība tiešām ir lielāka nekā pie pārējiem, tomēr arī pie nereliģiozajām ģimenēm novērojams ka tomēr tiek pārsniegts šis minimālais 2.1 bērnu skaita līmenis.

Attīstības līmenis

Bieži sanāk dzirdēt, ka pie samazinātās vēlmes pēc bērniem varētu būt vainīgs sliktais ekonomikas stāvoklis. Tas izklausās loģiski, jo tiešām varētu būt tā, ka daudzi baidās dzemdēt bērnu, jo uztraucas ka būs grūti to finansiāli nodrošināt un pat ja to varēs, tas ierobežos līdzekļus citām ģimenes vajadzībām. Nešaubos, ka daļā gadījumu tas tā varētu būt, taču skatoties uz kopējo situāciju pasaulē - paveras pavisam savādāks skats. Ja skatāmies uz pašām bagātākajām valstīm pasaulē - tad neviena no tām nav ar augstu dzimstības līmeni, turpretim visas valstis ar augstāko dzimstības līmeni tieši otrādi, bez izņēmumiem, atrodas mazattīstītāko valstu sarakstā un parasti tiek uzskatītas par sliktām vietām kur dzīvot.

Padomju savienības valstis

Runājot par Latvijas gadījumu reizēm izskan pieņēmums, ka dzimstība Latvijā esot bijusi laba tieši padomju laikos. Ir taisnība, ka astoņdesmito gadu otrajā pusē tā tiešām palielinājās un uz brīdi pat sasniedza 2.1 koeficienta atzīmi, taču lielāko daļu no Padomju savienības perioda tas bija negatīvs. Tieši padomju laiki bija tie, kur dzimstība Latvijā pirmo reizi nokritās zem minimālās nepieciešamās. Protams nevajadzētu galīgi atmest šo pieredzi un noteikti būtu noderīgi papētīt vairāk, kas tieši izraisīja šo izrāvienu PSRS beigu posmā.

Galu galā Padomju sistēma nemaz tik ļoti neatšķīrās no kapitālistu sistēmas tajā ziņā, ka tā vismaz tikpat ātri, bet reizēm pat ātrāk, veicināja urbanizācijas procesus. Paskatoties jebkuras padomju valsts demogrāfijas rādītājus var secināt, ka pirms padomju sistēmas ieviešanas tajās bija augstāka dzimstība, un tieši padomju laikos ir pirmais posms, kad tā sāka vērā ņemami samazināties. Tas nav obligāti saistāms ar padomju ideoloģiju kā tādu, bet gan ar jau iepriekš pieminēto urbanizāciju un sabiedrības attīstības tendencēm.

Daļā padomju valstu dzimstība tiešām sāka krist vēlāk nekā kapitālistiskajās valstīs, bet to varētu izskaidrot ar to, ka lielākā daļa šo valstu sāka savu industrializāciju un urbanizāciju vēlāk nekā kapitālistiskās valstis.

Kā redzam šodien eksistē vēl vismaz 4 valstis kuras definē sevi kā komunistiskas - Ķīna, Ziemeļkoreja, Kuba un Vjetnama. Uz 2022 gadu nevienā no šīm valstīm netiek sasniegts minimālais dzimstības līmenis. Varētu gan teikt ka salīdzinājums ar Ķīnu nav īsti vietā, jo tā pati ar likumu ierobežoja pieļaujamo bērnu daudzumu savā valstī, taču šis likums tika atcelts jau 2015. gadā un kopš tā laika dzimstība Ķīnā joprojām turpina samazināties.

Francijas piemērs

Bet vai šāda dzimstības samazināšanās parādība ir kaut kas pavisam nebijis un mums nav no kā ņemt piemērus pagātnē? Izrādās tā nav īsti taisnība. Neparastu dzimstības samazinājumu sāka pieredzēt Francija jau 18tajā gadsimtā, laikā kad vēl aptuveni 80% tās iedzīvotāju dzīvoja laukos, tātad urbanizācijas process vēl nebija noticis. Kopš tā laika dzimstības līmenis Francijā turpināja kristies līdz pat pirmajam pasaules karam. Pietam, Francijas kaimiņvalstīs kā Lielbritānijā un Vācijā nekas tāds vēl nenotika. Vienota slēdziena kādēļ tas tās notika joprojām nav, tomēr to visbiežāk saista ar Franču revolūciju un tajā veiktajām reformām. Radās jauna zemes īpašnieku klase, kura sāka iekrāt savu bagātību un nebija ieinteresēta tās sadalīšanā daudziem pēcnācējiem.

Cits pētījums norāda, ka dzimstības saglabājās lielāka Francijas reģionos, kuros baznīcai palika lielāka ietekme, tādējādi norādot uz reliģisko faktoru, kurš arī bija tieši saistīts ar Franču revolūcijas iznākumiem, kura krasi iestājās pret baznīcas varu.

Abos šajos apgalvojumos var būt sava taisnība un tie viens otru neizslēdz. Lai kā nu būtu, tieši pēc pirmā un otrā pasaules kara Francijā bija novērojami dzimstības pacēlumi, kuri saglabājās vēl aptuveni līdz sešdesmitajiem gadiem, pēc kā atkal sāka kristies. Patiesība daudzas valstis piedzīvoju dzimstības palielināšanos tieši pēc pasaules kariem, kas turpinājās aptuveni līdz 60tajiem gadiem, kas varētu norādīt uz to, ka katastrofāli notikumi sabiedrībā var nostrādāt kā ierosinājums dzimstības palielinājumam.

Kopsavilkums

Šeit apskatījām tikai daļu no versijām par iemesliem tik lielajai dzimstības sarukšanai. Kā redzams visiem iemesliem bija arī kādi izņēmumi, kas nedarbojās atsevišķos gadījumos. Vismazāk novirzes no teorijas bija pieņēmumam ka dzimstības samazināšanos izraisa valsts industrializācijas, urbanizācijas un attīstības līmenis kopumā.

Bet kas tad izraisa šo problēmu tieši pie sabiedrībām, kuras visvairāk modernizējušās? Jāsāk ar to, ka apskatam iemeslus, kādēļ senākajās sabiedrībās, kurās vēl dzīvoja pēc lauku attīstības modeļa, vispār bija tik liels pieprasījums pēc bērniem.

Cilvēkiem, kuri dzīvoja laukos bērni pirmām kārtām bija kā palīgi lauku darbos, jo vienam un diviem cilvēkiem parasti bija grūti ar vecajām lauksaimniecības metodēm pabeigt visus lauku darbus. Līdzīgi arī ar laiku, kad šie cilvēki sasniedza noteiktu vecumu, kurā vairs nebija gana spēcīgi šo darbu veikšanai un bija nepieciešams atbalsts arī citās dzīves vajadzībās. Jāatceras, ka pensiju sistēma ir visai jauna un daudzviet nav pagājuši pat 100 gadi, kopš to pirmo reizi ieviesa.

Vēlāk, kad cilvēki sāka pārvākties uz pilsētām un kļuva par darba ņēmējiem rūpnīcās, veikalos un dažādās citās iestādēs, kur darbu veica jau algota darbinieku grupa, nepieciešamība pēc bērniem kā papildus palīgiem zuda. Uz to pašu vedināja arī pensiju sistēma un citi sociālie atbalsti. Jaunajā sabiedrībā bērni aizvien vairāk no potenciālajiem palīgiem kļuva par potenciālo nastu. Auga pieprasījums pēc izglītības un modernajā pasaulē sāka parādīties daudzas jaunas preces un pakalpojumi, kuru agrāk nemaz nebija, bet kuru esamību tagad, visi sāka uztvert par normu. Tas krietni palielināja tēriņus, cik potenciāli bija nepieciešami viena bērna izaudzināšanai, ja vēlējās viņu nodrošināt ar visām šīm precēm un pakalpojumiem.

Tāpat modernajā laikmetā parādījās daudz jaunas iespējas kā katram indivīdam izpausties. Ja agrāk cilvēka nodarbošanās un piederība kādai sociālajai grupai bija visai stingri noteikta ar maz iespējām ko mainīt, tad pēdējās simtgades laikā situācija izmainījās. Mūsdienās, ja vien cilvēks ir gatavs veltīt gana daudz laika, pūliņu un līdzekļu viņš var nodarboties ar daudz ko un arī sasniegt daudz ko, ja viss iet kā plānots. Bieži dzenoties pēc karjeras paaugstinājuma, slavas, bagātības un citiem sasniegumiem, cilvēks jūt ka viņam nav gana daudz brīvā laika priekš bērna, ka tas viņam varētu pat traucēt. Tas ir vēl viens no iemesliem tam ko redzam mūsdienās. Līdzīgas tendences redzamas visās modernizētajās sabiedrībās, nešķirojot pēc ģeogrāfiskā novietojumu, etniskās grupas, reliģijas vai ekonomikas modeļa.

Šo faktoru ietekmē dzimstība samazinās aizvien vairāk pasaules valstīs un ja tas turpināsies pašreizējos tempos, tad arī kopējais cilvēces pieaugums varētu apstāties un sākt slīdēt uz leju aptuveni 2050. gadā.

Risinājumi

Vai šo procesu ir iespējams apturēt un kā tieši to izdarīt? Kā jau varētu nojaust pēc grūtībām, ar kurām katra valsts saskaras mēģinot labot šo situāciju, tas nav nekas vienkāršs. Šobrīd jau vairākās valstīs (kā piemēram Skandināvijā, Anglijā vai piemēram Ungārijā) ir gan lieli bērnu pabalsti, gan citi atbalsta veidi jaunajiem vecākiem, tomēr kritiskais dzimstības rādītājs joprojām nav pārsniegts nevienā no šīm valstīm. Piemēram Ungārija šobrīd dažādiem bērnu dzimšanas pabalstiem un citām vecāku atbalsta programmām lieto aptuveni 5% no sava valsts budžeta. Taču nu jau vismaz 10 gadu laikā, kopš iesākti šie pastiprinātie dzimstību veicināšanas finansiālie atbalsta pasākumi, dzimstība Ungārijā ir pacēlusies vien no 1.3 līdz 1.5, kas ir sava veida panākums, tomēr joprojām vēl krietni atpaliek no minimālā nepieciešamā.

Izskatās ka lai notiktu vērā ņemamas izmaiņas ir jānotiek vienam no diviem.

Vainu jānotiek kādai katastrofai, kas piespiež izmainīt pašreizējo dzīves kārtību - sākot no dabas katastrofām, kariem, vai vienkārši sociālās sistēmas kraha. Šādu sistēmas sabrukumu tieši varētu izraisītu pārāk mazais darbspējīgo cilvēku apjoms salīdzinājumā ar vecāko paaudzi.

Otrais variants - cilvēkiem ir jāsāk pašiem mainīt savs domāšanas veids un prioritātes. To varētu izdarīt, ja pēc iespējas vairāk cilvēku pārtrauktu dzīvot tikai savas karjeras vai individuālo baudu un sasniegumu stimula vadīti. Ja tie sāktu domāt vairāk par nākotni kurā viņi paši vairs nav tik svarīgi – par nākotni, kurā svarīgas ir nākamās paaudzes, kuras turpina virzīt cilvēces sasniegumus. Lai to izdarīt jābūt ievērojamām spējām pārvarēt sevi un būt gatavam darboties ne tikai priekš sevis. Ja senākos laikos cilvēki bija spiesti to darīt ārējo apstākļu dēļ, tad mūsdienās, vismaz kamēr nav noticis nekāds lielāka apjoma sabrukums, to var darīt tikai izmantojot savu pašmotivāciju, jeb drīzāk mainot domāšanas veidu kā tādu.

Tas būtu līdzīgi kā reliģiskās sabiedrībās, kurās motivācija tiek gūta interpretējot konkrētās reliģijas svētos rakstus. Tā kā mūsdienu sabiedrības vairs nav tik reliģiozas vecajā nozīmē, tad to varētu aizvietot ar motivēšanu savas grupas nākotnes labā, līdzīgi kā tas jau tagad tiek darīts ar dabas saglabāšanas ideoloģiju.

Ja nebūs katra šī individuālā cilvēka vēlmes, kas sniegtos tālāk par viņa paša personīgajām vajadzībām, nepalīdzēs arī nekādas kopējās valstu atbalsta programmas. Galu galā tie paši apstākļi kas noveda pie cilvēku attīstības un dzīves līmeņa uzlabošanās, var novest arī pie pretējā iznākuma – modernisma regresa, kas ļautu atgriezties pie vecās vajadzību sistēmas, bet pielāgojot to jauniem apstākļiem.

Šo rakstu vēlos nobeigt ar ieteikumiem ko tīri praktiskā ziņā varētu veikt lai uzlabotu demogrāfijas situāciju Latvijā. Balstoties uz iepriekš pieminētajām atziņām, pētījumu rezultātiem un arī nedaudz pēc paša pieredzes audzinot divus bērnus.

1. Sākt informatīvās kampaņas par bērnu nozīmi valsts attīstībā un nākotnē. Jāparedz speciāli mācību materiāli cilvēkiem kas vēl tikai nākotnē varētu būt vecāki. Jākliedē stereotipi, kas sabiedrībā saistīti ar domām par bērnu laišanu pasaulē. Piemēram joprojām skatoties aptaujas, kur cilvēki izsakās par iemesliem, kādēļ atsakās no bērnu radīšanas, dzirdami varianti kā cilvēki vienkārši baidās ka nespēs būt labi vecāki, ka viņuprāt apkārtējā pasaule nav piemērota bērniem, vai pat ka pasaulei draud pārapdzīvotība. Daudzi šie varanti ir vienkārši saistīti vainu ar nepatiesu faktu uztveri, vai vienkārši ar bailēm, vai nezināšanu. Visu to iespējams uzlabot īpašiem informatīvajiem un izglītības pasākumiem.

2. Jārada papildus iespējas bezmaksas bērnu pieskatīšanai. Jāpalielina iespējas tikt pie bērnu dārziem un citām laicīgām bērnu pieskatīšanas metodēm. Dažkārt tieši tas, ka vecākiem nav kur atstāt savu bērnu darba laikā, ir tas kas attur tos no vēlmes pēc bērniem.

3. Jāveicina jaunu pāru veidošanās. Mūsdienās aizvien vairāk iezīmējas problēma, ka ne tik daudz pašā ģimenē nevēlās bērnus, bet gan aizvien samazinās to cilvēku skaits kas reāli izveido pārus. Sevišķi tas novērojams pie jaunākajām paaudzēm. Jāveicina tādu pasākumu rīkošana, kas palīdz radīt pārus jaunāko paaudžu cilvēkiem - cilvēkiem, kuri aizvien vairāk laika pavada ar jaunākajām tehnoloģijām, kuras bieži ierobežo fiziskos kontaktus. Diez vai izdosies pavisam izbeigt šo jauno dzīves stilu, drīzāk ir jāmācās kā to izmantot lai veidotu attiecības modernajos apstākļos.

4. Īpaši jārada labvēlīgāki apstākļi sievietēm, kas saistīti ar darbu, izglītību un nākotnes sociālo atbalstu, jo vairāku bērnu radīšana aizvien vairāk apgrūtina sievietes iespējas uz pienācīgu atalgojumu un sabiedrības stāvokli. Šajā gadījumā tomēr jāskatās pēc papildus finansiālā atbalsta, kas neradītu tik lielas izmaiņas dzīves stāvokļa uzturēšanas iespējas, finansiālā stāvokļa izmaiņu dēļ. Noteiktie jāiekļauj bērnu kopšanas atvaļinājumā pavadītais laiks pensijas stāžā. Jāpalielina attālināto mācību piedāvājumu.

5. Neiztikt arī ar bez pastiprinātākas vīriešu iešūstīšanas bērnu audzināšanas uzdevumos. Noteikti jāmazina uzskatu par bērnu pieskatīšanu, kā galvenokārt sieviešu uzdevumu. Jāpopularizē lielāku tēvu iesaisti bērnu audzināšana, lai vismaz daļēji noņemtu slodzi no mātēm. Šādos gadījumos arī vīriešiem jāparedz pastiprināts atbalsts finansiālā un izglītības ziņā.

6. Jāizmanto masu mediji lai radītu jaunus priekšstatus par bērnu svarīgumu valsts mērogā. Jāsaista bērnu tēmu vistiešākā veidā arī ar valsts attīstīšanas un aizstāvības tēmu. Līdzīgi kā tiek mācītas patriotiskas jūtas pret valsti, vai informācija par valsts demokrātiskajiem un attīstības procesiem, jāmāca arī par bērnu radīšanas nozīmi tajā.

7. Dzimstības veicināšanas pasākumos jāsadarbojas arī ar citām valstīm reģionā. Latvijas gadījumā tas būtu Eiropas līmenī. Tā kā šī problēma būtībā ir sastopama visās Eiropas valstīs, kā arī ārpus Eiropas robežām, jācenšas lai šie veicināšanas izglītošanas pasākumi tiktu saskaņoti un līdzīgā veidā īstenoti arī citur. Protams ņemot vērā katras valsts vietējās īpatnības. Mūsdienās valstis un ir īpaši informācijas telpa ir tik saistītas, ka problēmu pacelšana tikai lokāli neradīs vēlamo efektu. Tā ir jāsaprot kā kopējā Eiropas problēma, kuras risināšanā ir jāpiedalās visiem. Līdzīgi kā piemēram visa Eiropas savienība piedalās citu globālo problēmu risināšanā. Redzot līdzīgus procesus kaimiņzemēs, tas radīs pozitīvu iespaidu arī uz katrā individuālajā valstī. Tas būtu jāpaceļ vismaz tādā pašā līmenī, kā raizes par dabu, jeb zaļā kursa ieviešana.

Rakstu sagatavojis: Juris Kučinskis

#Dzimstiba #DavidaEsejas