Dzimstības veicināšana Latvijā

Cilvēks ir valsts pamats. Iedzīvotāji valstij nodrošina tagadni un nākotni, gan kā kultūras mantojuma nesēji, gan - gluži vienkārši - kā nodokļu maksātāji, kas uztur valsts sistēmas darbību, reizē lietojot tās rezultātus. Šī ir cikliska sistēma, kas mūsdienās ir saskārusies ar eksistenciālu krīzi - ko darīt, ja iedzīvotāju paaudzes neatjaunojas kā agrāk? Īpašs risks tas ir mazajām nācijām, kā latviešiem, kuru skaits ir salīdzinoši neliels un demogrāfijas krīzes "sit" pa tām īpaši skarbi, radot apdraudējumu mūsu kultūras saglabāšanai un valsts attīstībai.

Attīstīto valstu vidū tendence ir skaidra - summārais dzimstības rādītājs (SDR), kuram ir jābūt 2.1 (kas ir 2.1 bērns uz vienu sievieti un nodrošina sabiedrības ataudzi) ir drastiski sarucis. Nav iespējams šādi saglabāt veselīgo demogrāfisko piramīdu, lai nerastos milzīgs nodokļu slogs nelielai, strādājošai sabiedrības daļai, kas valstij pelna līdzekļus tās sociālās sistēmas uzturēšanai. Eiropas Savienības valstu vidējais SDR 2023.gadā sasniedza visu laiku zemāko rādītāju - vien 1.38 (2023). Līdzīgi ir arī citviet attīsto valstu vidū, piemēram, ASV 1.62 (2023), Austrālijā 1.5 (2023).

Virkne valstu ir meklējušas civilizētus risinājumus demogrāfijas problēmu risināšanai, ieguldot daudz līdzekļu dažādās atbalsta sistēmās - pabalstos, nekustamā īpašuma iegādes subsīdijās, un tamlīdzīgi. Eiropas Savienībā tādas valstis ir Ungārija, Francija un Igaunija, kas ir ieguldījušas pat 5% no sava iekšzemes kopprodukta šī mērķa īstenošanai, bet - nav sasniegušas uzstādītos dzimstības mērķus. Kaut arī Francijas dzimstības rādītājs uz īsu brīdi sasniedza 2.01, kopš tā brīža tas ir kritis lejup un nu jau ir tikai 1.62. Turklāt, par spīti mītam, ka iebraucēji veicina dzimstības rādītājus, Francijā tie ir palielinājuši dzimstības rādītāju vien par 0,1. Un arī tas ir rezultāts vien uz īsu brīdi, jo, dzīvojot Francijā, imigrantu dzimstības rādītājs tūdaļ sāk pielāgoties vietējo franču dzimstības rādītājiem. Līdzīgi sarežģīti sokas arī Ungārijā, kas, kaut ir ieguldījusi pat 5% no sava IKP demogrāfijas veicināšanā, sasniedza tikai 1,54 SDR rādītāju - un arī tas ir sācis kristies.

Latvijā daudz dzirdam teiksmas par izcilo Igaunijas demogrāfijas politiku, jo tā dāsni atalgo ģimenes - par pirmajiem diviem bērniem sniedzot 80 eiro un par trešo bērnu 100 eiro lielu pabalstu. Tādējādi, trīsbērnu ģimene Igaunijā iegūst mēnesī 260 eur pabalstu, kamēr līdzvērtīga ģimene Latvijā - 224 eur. Jāatzīst gan, ka ar visu plašāko finansiālo atbalstu, Igaunijā dzimstības rādītājs ir nokritis līdz 1.31 (2023). Lai arī Latvijas demogrāfijas rādītāji nav spoži, tie ir vieni no augstākajiem mūsu Somijas-Baltijas reģionā, kur pat laimīgākā valsts pasaulē ar labāko izglītības sistēmu - Somija - spēj panākt vien 1.32 (2023) salīdzinājumā ar Latvijas 1.36 (2023), savukārt brāļi lietuvieši jau nokrituši līdz 1.18.

Lai arī dzimstības rādītāji krīt, pozitīvi, ka Latvijas iedzīvotāji tomēr apgalvo, ka viņu ideālā ģimene būtu divi bērni. Turklāt ir pieaudzis to cilvēku skaits, kuri vēlas trīs un vairāk bērnus. Bet, kaut arī mākslīgo abortu veikšana Latvijā ir krasi samazinājusies pēdējo dekāžu laikā un iekšzemes kopprodukts kopš 90.gadiem ir audzis deviņas reizes, bērnu skaits tomēr samazinās. Ir skaidrs, ka pasaule saskaras ar jaunu sociālu fenomenu un redzams, ka neviens vēl nav spējis to apturēt un mainīt tā virzienu. Bet kādēļ tas ir radies?

1) Jau esošie vecāki nepalielina savas ģimenes. Latvijā galvenais ģimenes tips ir solo vecāks ar bērnu/bērniem, lielākajā vairumā gadījumu - solo mamma. Jau ilgstoši ir akcentēts, ka šajā gadījumā bērniem ir īpaši augsts nabadzības risks un augsts stresa līmenis vecākam, kuram vienatnē ir jāspēj risināt bērnu veselības, audzināšanas jautājumus un turklāt, sievietes vidēji saņem mazāku atalgojumu. Ņemot vērā spriedzi, ko vecāks izjūt un milzīgo darba nastu, kas jānes vienam, iespējas attīstīt karjeru, iegūt papildus izglītību, lai uzlabotu labklājības līmeni, ir niecīgas. Paralēli virkne šo solo mammu daudz laika pavada tiesu cīņās ar savu bērnu tēviem, jo Latvijā uzturlīdzekļu nemaksātāji ir parādā valstij pusmiljardu eiro, visdažādākajos veidos izvairoties no to maksāšanas saviem bērniem. Šādu nemaksātāju skaits pārsniedz 40 tūkstošus. Pēc šādas pieredzes radīt jaunas attiecības un jaunus bērnus ir drosminieku/avantūristu izvēle un ir skaidrs, kādēļ sievietes bieži atsakās to darīt.

Taču visām ģimenēm kopīgas grūtības ir pašvaldības pirmsskolu trūkums, veselības pakalpojumu ilgstošā gaidīšana un pat šķietami primitīvas grūtības kā vasaras trīs mēnešu garā skolēnu brīvlaika organizēšana. Ja jau diviem strādājošajiem vecākiem nav iespējams izveidot atvaļinājumu grafiku, kas nodrošina bērnu uzraudzību vasarā, kā tas ir iespējams solo vecākam? Vai - kā atgriezties darbā, ja ir vairāki bērni, kuri iet vai drīz dosies skolas gaitās un vasarā nav vecmāmiņu ar govi laukos, kas gatava viņus pieskatīt? Bet jāatzīst, ka pat valstīm, kur virkne šo jautājumu ir tikušas risinātas ar dažāda veida atbalsta pakalpojumiem un subsīdijām, nav izdevies atgriezties sabiedrības ataudzes līmenī. Acīmredzot, infrastruktūra un valsts finansiālais atbalsts nav vienīgais bērnu trūkuma iemesls.

2) Labklājības trūkums, kas daļēji ieskicēts jau iepriekšējā paragrāfā, tiek minēts kā viens no galvenajiem cilvēku minētajiem iemesliem, kadēļ bērni netiek radīti vai ģimenes netiek paplašinātas. Diemžēl fakti rāda, ka tieši ģimenes visvairāk saskaras ar nabadzības risku - īpaši solo vecāku ģimenes ar vienu vai vairākiem bērniem. Katra 3. šāda ģimene ir uz nabadzības sliekšņai. Līdzīgi grūti sokas arī daudzbērnu ģimenēm, kurās katra 5. ģimene ir uz nabadzības sliekšņa. Taču visaugstākie ienākumi joprojām ir vienas personas mājsaimniecībām bez bērniem. Korelācija starp lielākiem ieņēmumiem un mazāku bērnu skaitu strādā ne tikai salīdzinājumā starp attīstības un attīstīto valstu demogrāfijas rādītājiem, bet arī attīstīto valstu iekšienē, kur lielāks bērnu skaits korelējas ar mazākiem ienākumiem, savukārt lielāki ienākumi - ar mazāku bērnu skaitu. Tādēļ skaidri norādīt, ka visa vaina ir ienākumu līmeņa trūkumā, nebūs precīzi.

3) Virkne pētījumu liecina - nekustamā īpašuma nepieejamībai ir viena no tiešākajām saiknēm ar dzimstības samazināšanos. Praktiski visās attīstītajās valstīs mājokļu nepieejamība ir centrālā problēmām to iedzīvotājiem. Reti kurš grib dzīvot kopā ar mammu un viņas divistabniekā audzināt daudzbērnu ģimeni. Personīgā pieredze rāda, ka nekustamais īpašums ir tieši korelējis ar to, cik plašu ģimeni veidojām. Tādēļ nav brīnums, ka 2024.gada pētījums atklāja - 10% nekustamā īpašuma cenu pieaugums korelē ar dzimstības rādītāja kritumu par 0,01-0,03 bērniem uz sievieti. Salīdzinot ar 2015.gadu, nekustamā īpašuma cenas Latvijā ir pieaugušas par 103% 2024.gadā (paralēli kopējais dzimstības rādītājs krita no 1,7 līdz 1,36 2023.gadā). Ja tev nav vietas bērna gultai, tu to nepirksi.

4) nestabilitāte ir ļoti nozīmīgs ietekmējošais faktors daudzu cilvēku uzskatos par to, radīt vai neradīt bērnus. Ilgstošs stress var pat tīri fiziski izraisīt izmaiņas cilvēka ķermenī, kas neļauj noritēt ovulācijai; līdzīgi, tas negatīvi ietekmē spermatozoīdu skaitu un kvalitāti vīriešiem. Krievijai blakus dzīvojošām valstīm, diemžēl, stress ir ikdienišķs stāvoklis. Bet stress neaprobežojas vien ar krievijas sākto karu Ukrainā. Dzīvošana īres mājoklī nerada spožu stabilitātes sajūtu, jo tā izmaksas var augt un tā īpašnieks var nolemt dzīvokli vienkārši pārdot. Pastāv arī klimata trauksme; finanšu nestabilitāte; uztraukums par darba pieejamību; slimības; rūpes par radiniekiem, vecākiem. Ir daudz lietu dzīvē, kas rada lielu uztraukumu un nospiestību. Un nepieciešamība rūpēties par maza bērna dzīvību daudziem cilvēkiem šķiet papildus grūtības, no kurām labāk izvairīties.

5) vēlīnas grūtniecības (35+gadi), kaut arī ļoti gaidītas, bieži nāk ar saviem izaicinājumiem. Mūsdienās sievietes aizvien vēlāk dzīvē kļūst par mātēm. Eiropas Savienībā vidējais sievietes vecums pirmā bērna dzimšanas brīdī ir 29,8 gadi (2023) (Latvijā 28), savukārt otrā bērna dzimšanas brīdī latvietēm ir vidēji 31.2 gadi. Ņemot vērā, cik daudz ir darījis sievietes ķermenis un gars, lai šos bērnus radītu un aprūpētu, ir saprotams, ka daudzas nav gatavas steigšus radīt vēl trešo vai ceturto bērnu. Šajā situācijā vēlīna grūtniecība vienkārši var nedot pietiekami daudz laika plašāku ģimeņu veidošanai. Dažbrīd vēlamās grūtniecības arī neiestājas tik ātri, cik vēlētos. Ir normāli, ka sievietes un vīrieši grib iegūt izglītību un stabilitāti darba jomā, pirms radīt ģimeni. Šajā situācijā ir ļoti svarīgi, lai valsts atbalstītu cilvēkus viņu ģimenes plānošanā, nevis pusmūža deputāti klārētu no tribīnēm, ka sievietēm jādzemdē teju klases solā.

Ņemot vērā, ka visas šīs problēmas ir kompleksas, tām ir nepieciešami kompleksi risinājumi, par kuriem tiks rakstīts turpmāk. Bet vispirms, ir svarīgi noteikt pāris pamattēzes.

1) ir jāpieņem, ka ir cilvēki, kuri bērnus nevēlas vai šaubās par to, vai bērni viņu dzīvē ir nepieciešami. Gluži kā mēs cienām citu cilvēku reliģiju, ir nepieciešams cienīt uzskatus par viņu ideālo ģimenes modeli. Latvijā personai ir jābūt vērtībai - ar bērniem vai bez tiem.

2) ir jāsaprot, ka Latvija un citas attīstītās valstis vairs nekad neatgriezīsies agrārās attīstības perioda dzimstības līmeņos, reizē nezaudējot profesionālu darba spēku, cilvēktiesības un dzīves kvalitāti. Spiest sievietes pamest karjeru, lai "ražotu pilsoņus", ir nepieņemami. Spiest sievietes "sēdēt mājās", kad ir vairāk kā 40 tūkstoši uzturlīdzekļu nemaksātāju, ir avantūrisms. Mēģinājums veicināt dzimstību, ierobežojot kontracepciju, ir pilnīgi nepieņemams risinājums un ir kauns dzirdēt, ka pastāv cilvēki, kuri drīzāk ir gatavi ierobežot sieviešu ķermeņa brīvību un tiesības uz izglītību, nevis kustināt smadzenes un domāt, kā citādi veicināt ekonomisko attīstību, kas atbalstīs pensionārus. Dzimstības veicināšana uz sieviešu paverdzināšanas rēķina nav pieņemama.

3) dzimstības samazināšanās ir tik universāls notikums, ka meklēt vainu Latvijas pilsoņos vai pat Latvijas valstī nav gluži taisnīgi. Dzimstības samazināšanās, kā šobrīd izskatās, ir loģisks, kaut arī neskaidrību par nākotni radošs solis sabiedrības attīstībā. Ir jāpieņem, ka nākotnes sabiedriskais modelis izskatīsies citādāk, nekā tas izskatījās iepriekš.

Ņemot vērā šos faktorus, uzskatu, ka Latvijai ir primāri jākoncentrējas uz esošo ģimeņu labklājību un komfortu, kas varētu motivēt tās paplašināt. Latvijā jau eksistē tendence, kur aizvien pieaug trešo bērnu īpatsvars dzimušo kopskaitā, turklāt tieši mātēm ar augstāko izglītību. Ir nepieciešams izmantot esošo sabiedrisko kustību un to atbalstīt. Lūk, kā to var darīt:

1) Vēl 19.gadsimtā ģimene darbojās kā neliels uzņēmums - piemēram, viņiem piederēja neliels krodziņs vai sava saimniecība, vai arī neliela ražošana, piemēram, ģimenē bija kurpnieks un pārējie ģimenes locekļi iesaistījās šī darba atbalstā. Šajā situācijā, bērnu skaits sniedza vecākiem konkrētu vērtību - nodrošināja ģimeni gan tagadnē, gan nākotnē, kad pensiju sistēmas vietā vecāki saņēma atbalstu no saviem pieaugušajiem bērniem. Taču mūsdienās, lai vecāki radītu vairāk bērnu, tie - tieši otrādi - riskē ar saviem ilgtermiņa ienākumiem. Katru reizi, kad sieviete "pazūd" no darba uz vairākiem gadiem, viņa zaudē ienākumus un nākotnes pensiju. Lai sievietes un vīrieši justos drošāk radīt vairāk bērnu, garantēta minimāla pensija, balstoties uz bērnu skaitu, ir potenciāli vissvarīgākais ieguldījums demogrāfijas veicināšanā. Ja es zinātu, ka mani nākotnē sagaidīs pensija, saistīta ar bērnu skaitu, es justos krietni drošāk radīt ceturto bērnu un savu laiku veltīt pilnvērtīgi ģimenei, esot mierīga par nākotni.

2) Ja ģimenes vērtība bija ne tikai emocionāla, bet arī materiāla, ir nepieciešams atgriezties pie šīs vērtības mūsdienīgas versijas. Uzskatu, ka vienam vecākam būtu jābūt iespējai saņemt garantētu minimālo ienākumu, balstītu uz bērnu skaitu. Kādēļ? Jo būt par vecāku mūsdienās ir sarežģīti - to vairs nevar prasīt darīt kā nepilna laika hobiju bez atalgojuma. Mūsdienu bērnam būs jādzīvo nākotnes sabiedrībā, kura būs tik mainīga tehnoloģiju attīstības rezultātā, kā nekad iepriekš. Ja agrāk bērns apguva savu nākotnes profesiju vienkārši dzīvojot ģimenē, mūsdienās tas praktiski nav iespējams. Lai bērns kļūtu par daļu no attīstītas, demokrātiskas valsts un būtu aktīvs pilsonis, viņam ir jāiegūst laba izglītība, ir jāizprot demokrātijas darbība un tās vērtība, jāzina savas valsts kulturālais un vēsturiskais konteksts. Jāatzīst, tas ir liels apjoms ar prasībām pret vienu personu un tas tiek panākts ar aizvien plašāku vecāku iesaisti bērnu audzināšanā, kā nekad iepriekš. Ar bērna pamatvajdzību nodrošināšanu - ēdināšanu, ārstēšanu, apģērbšanu - jau vairs nav pietiekami. Audzināšana nevar notikt efektīvi, ja vecāks paralēli uztraucas, vai viņam pietiks dzīvei šodien un pensijai nākotnē. Tieši tā - “mammas” un “tēti” mūsdienās, kad daudzi izvēlas būt bez bērniem, jāpadara par jaunu profesiju, ne tikai sirds aicinājumu, ar izrietošo materiālo nodrošinājumu.

3) Tad, kad cilvēks, kurš uzņēmies vecāka lomu, to ir paveicis, ir vērts ieguldīt šo cilvēku pārkvalificēšanā vai laicīgi iesaistīt nepilna laika nodarbinātībā, kad bērni kļuvuši lielāki. Izglītībai šiem vecākiem ir jābūt subsidētai un pieejamai, lai viņi varētu kļūt par konkurētspējīgiem speciālistiem. Šajā gadījumā, mēs iegūstam cilvēkus, kuri ir kvalitatīvi veikuši bērnu audzināšanas darbu un pārkvalificējušies citā svarīgā darbā - protams, ja tāda ir viņu izvēle.

4) Veicināt nekustamā īpašuma pieejamību. Pirmkārt, nekustamā īpašuma iegādei šobrīd pastāv ALTUM atbalsts, kuru esam izmantojuši arī mēs, daudzbērnu ģimene. Otrkārt, tiem, kuri nav gatavi vai nespēj uzņemties hipotekārā kredīta saistības, var nākt talkā zemas īres dzīvokļu pieejamība, īpaši ārpus Rīgas. Piemēram, Jelgavā tūdaļ taps jau otrais zemās īres dzīvokļu nams, kas būs pieejams konkrētām sabiedrības grupām, tostarp ģimenēm un jaunajiem speciālistiem. Šajos namos būs pieejami 1-4 istabu dzīvokļi, kas ir svarīgi arī plašākām ģimenēm, lai varētu dzīvot drošos, energoefektīvos mājokļos.

5) Jo vairāk pieaug mūža ilgums, jo vairāk paildzinās darba dzīve. Vecvecāki, kuri pieskata bērnus, vairs nav variants ļoti daudziem cilvēkiem. Tādēļ dažādi elastīgi bērnu pieskatīšanas pakalpojumi varētu ļoti atvieglot vecāku - īpaši solo vecāku - dzīvi. Sākot no nakts bērnudārziem, līdz vienkāršām, nelielām iniciatīvām. Piemēram, iespēja bērnudārzā rīkot "pidžammu ballīti", kur bērni vienu nakti ceturksnī var pārnakšņot bērnudārzā ar saviem grupas biedriem un audzinātājiem, dotu iespēju īpaši solo vecākiem vismaz uz mirkli iegūt laiku sev.

6) Lai atvieglotu ikdienu un veicinātu bērnu izglītību, ir nepieciešams saīsināt vasaras brīvlaiku, veikt izmaiņas izglītības programmā. Ir svarīgāk, lai bērni ikdienā izjūt mazāku mājasdarbu nastu un skolas noslogojumu, bet iegūto laiku var veltīt spēlēm, ģimenei vai interešu izglītībai, kas ļauj viņiem pilnveidoties. Saīsināts vasaras brīvlaiks nozīmētu arī mazāku uztraukumu vecākiem par to, kā nodrošināt viņu uzraudzību šajā laika periodā.

7) Uzlabot pēcdzemdību atbalstu un sociālo darbinieku iesaisti. Lai palīdzētu jaunajiem vecākiem, ir svarīgi nodrošināt līdzvērtīgas starta iespējas visiem mazuļiem un vecākiem, dodot piedzimšanas pakas kā Somijā - tajās atrodams gandrīz viss nepieciešamais apģērbs bērna pirmajam gadam un citas svarīgas lietas. Jāpieņem prakse, kurā medmāsa un sociālais darbinieks mājās apmeklē ģimeni pēc bērniņa dzimšanas. Tur, paralēli iepirkumu iegādei, mājokļa apkopšanai un ēdiena pagatavošanai, speciālisti var sekot līdzi vecāku un bērna mijiedarbībai, kā arī novērot mātes psiholoģisko stāvokli pēc dzemdībām vai novēršot potenciālu krīzi, ja bērns neatrodas drošos apstākļos.

8) Veicināt infrastruktūru. Ir svarīgi, lai vecāki var justies pārliecināti par bērnu drošību un labklājību. Zemās īres dzīvokļu ēkam tuvumā būtu jāparedz arī bērnudārzi. Ēku teritorijām ir jābūt nevis kastēm ar parkošanās vietām, bet apzaļumotām, ar drošiem bērnu laukumiem. Labiekārtotās dzīvesvietās vietās vecāki iepazīstas viens ar otru un top nelielas komūnas, kur rodas piederības sajūta, savs “ciemats”.

Noslēgumā vēlos pieminēt, ka šo jautājumu - kā Latvijā veicināt demogrāfiju - es uzdevu arī saviem trim bērniem. Vecākais bērns ierosināja, ka nepieciešams atgādināt, ka bērni ir liels prieks, jo tie ir mazi un piemīlīgi. Vidējais bērns ieteica uzcept lielu kūku ar marmelādi un astoņpadsmit zemenēm. Tad jāuzaicina ciemos cilvēki, kuriem nav bērnu un jāļauj paskatīties, kādi viņi ir superīgi džeki. Tad viņi arī sagribēs bērnus. Un ar šo spožo ideju arī noslēdzu šo eseju, jo mans jaunākais bērns ir nogulējis tikai 20 minūtes no diendusas laika un šobrīd cenšās izslēgt manu datoru ar knupi.

Pastāvēs, kas pārmainīsies!