Jāmazina vardarbības tolerance visā sabiedrībā

Šodien ir mūsu mīļās Latvijas svētki. Un tuvojas Māmiņdiena. Tādos brīžos rodas pārdomas par mūsu valsts iedzīvotāju skaitu un struktūru- cik tad īsti ir to, kas svin šos svētkus? Māte- tad kāda un kur tu esi? Kādēļ mūsu ir tik maz? Mēs dzīvojam skaistā zemē, mums ir daudz laba ēdiena, ātrs internets un četri gadalaiki- tā vismaz apgalvo mārketinga speciālisti. Mums ir labi, tomēr ne pietiekami, lai radītu te kuplu ģimeni.

Šobrīd statistika ir nepielūdzama- bērni dzimst arvien mazāk. Kamēr valstsvīri un sievas skaita kādas maģiskas summas apjomu, kura varētu kā burvju nūjiņa iedarboties uz dzimstības pieaugumu, visa patiesība slēpjas realitātē, tepat, deguna galā.

Bērnus nevar nopirkt veikalā vai lejupielādēt no interneta, tāpēc jāsaprot, kas tad ir tie ne/dzemdētāji. Tātad ceturtā daļa mūsu valsts iedzīvotāju ir virs 65 gadiem- tie diez vai būs dzemdētāji. Sievietes tāpēc, ka daba ir nepielūdzama, savukārt vīriešu veselības stāvoklis mēdz būt tik švaks, ka tikai retajam šajā vecumā izdodas kļūt par tēvu. Vēl ceturtā daļa ir bērni- bērniem reti kad dzimst bērni. Tātad atliek apmēram miljons cilvēku labākajā gadījumā. Trešā daļa ir ģimenes ar bērniem, no kurām pusi varētu uzskatīt par laimīgām un pārtikušām, taču ne obligāti gatavām vēl kādam bērnam, jo šī brīža dzimstības rādītāji liecina par pieaugumu tikai apmēram desmitajā daļā šādu ģimeņu.

Protams, potenciāls mums ir, taču, manuprāt, dzimstības niecīgā pieauguma iemesli ir pavisam citi, kurus ar pabalstu daudzumu vai lielumu vien nevarēs atrisināt. Pat ja tā mazā bērna dvēselīte izlaužas caur dažādāko rasu, reliģiju un citiem mākslīgi radītiem, ideoloģiskiem vai praktiskiem šķēršļiem, mūsdienu sabiedrības problēmas ir pārākas pār vēlmi dzimt un dzīvot. Galvenokārt tās ir dažādo atkarību problēmas, kuras rodas nemīlestības dēļ ģimenē. Bērni bieži dzīvo vardarbīgā vidē jau kopš dzimšanas, pat jau mātes vēderā. Un bieži neizdzīvo. Ja tādi tomēr izdzīvo līdz pieaugušā vecumam, tie reti kad dibina laimīgu, veselīgu ģimeni un rada bērnus, kuri tik ļoti vajadzīgi valstij.

Piedzīvota vardarbība pazemina pašvērtējumu, līdz ar to tas rada sarežģījumus izglītības un karjeras izvēlē, kas attiecīgi samazina iespējas sevi realizēt un normāli funkcionēt, kur nu vēl parūpēties par kādu citu. Tādi cilvēki ne tikai nepaaugstina dzimstību, bet rada papildu slogu visai sabiedrībai ar sociālo problēmu klāstu- bezatbildību, abortiem, pamestiem bērniem un dzīvniekiem, dažādām slimībām, noziedzību, nabadzību, traucē ekonomiskai izaugsmei utmldz. Tāpat mūsu sabiedrības neatņemama sastāvdaļa ir invalīdi, homoseksuāļi, neauglīgi un psihiski slimi cilvēki utmldz., kuri objektīvu iemeslu dēļ nevar vai nesteidz kļūt par vecākiem.

Jāatzīst, ka ar patriotismu un biezu maku vien demogrāfijas jautājumus atrisināt nevarēs, ir jāmazina vardarbības tolerance visā sabiedrībā un visos līmeņos.

Kāds iebildīs, ka tādu problēmu nav vai tās ir minimālas uz ikdienas finansiālā sloga fona, taču paskatieties apkārt un atbildiet sev godīgi- kāpēc jūsu pazīstamās sievietes nedzemdē? Kas viņas attur un nomāc? Vai mēs kā sabiedrība un katrs atsevišķi darām pietiekoši, lai sievietes šajā pasaulē justos droši un mīlētas? Un tajā būtu pamatots iemesls laist vēl kādu mazuli?