Kā atdzīvināt dzimstību Latvijā - starp realitāti un cerību

Latvijā, tāpat kā lielā daļā Rietumu pasaules, dzimstība gadu no gada sarūk. Šī nav tikai statistikas problēma – tā ir dziļa sabiedrības un nākotnes ilgtspējas krīze. Mazāks dzimstības līmenis nozīmē sabiedrības novecošanu, darba spēka samazināšanos, lielāku slogu uz sociālajām sistēmām un mazāku valsts spēju noturēties un attīstīties. Taču kāpēc mēs esam nonākuši šajā punktā – un svarīgāk – ko mēs varam darīt?

Cēloņi: Kāpēc dzimstība krīt?

1. Finansiālā nedrošība

Īpaši jaunām ģimenēm vai vientuļajiem vecākiem bērna ienākšana ģimenē ir saistīta ar ievērojamu finansiālu risku. Mājokļi ir dārgi, īres tirgus nesakārtots, bērnu audzināšanas izmaksas pieaug, bet ienākumi bieži vien stagnē. Vienkārši sakot – kļūt par vecāku nozīmē riskēt ar savas ģimenes labklājību.

2. Nepietiekams sociālais atbalsts

Formāli bērnudārzi pastāv, bet cik no tiem patiešām piedāvā bērniem attīstībai labvēlīgu, mierpilnu un emocionāli drošu vidi? Pēdējos gados esmu arvien biežāk sastapusies ar vecāku pieredzes stāstiem, kas liecina par nepietiekamu individuālu attieksmi, pārslogotu personālu, biežu saslimstību un dažkārt pat emocionāli nepieņemamu vidi bērniem. Tas rada vilšanos un satraukumu – gan par bērna labsajūtu, gan vecāku spējām apvienot darbu ar bērna aprūpi.

Ja bērns bieži slimo vai nejūtas droši, tas nav ilgtspējīgs risinājums ne ģimenei, ne valstij. Vecākiem nākas nepārtraukti kavēt darbu, meklēt alternatīvas vai pat izšķirties par finansiāli smagiem lēmumiem – piemēram, atteikties no darba, lai paliktu mājās.

Tajā pašā laikā Latvijā joprojām trūkst pieejama psiholoģiskā un emocionālā atbalsta jaunajiem vecākiem. Īpaši vientuļajiem vecākiem bieži trūkst gan praktiskas palīdzības, gan cilvēcīgas uzklausīšanas, gan informācijas par attīstības posmiem, robežu noteikšanu, bērna vajadzībām. Ja kursi ir atrodami, tad tikai par maksu, ka piemēram, šie- https://centrsdardedze.lv/.../ka-ar-milestibu-un-cienu.../ Bet cik daudzi šajos apstākļos vispār var atļauties?

Daudzi vecāki jūtas pārāk noguruši, emocionāli iztukšoti un vieni ar saviem izaicinājumiem. Un, ja vecāks pats jūtas nemierā, izdedzis un nesaprasts – kā gan viņš var dot bērnam to, kas vajadzīgs drošai un mīlošai bērnībai?

Valsts politikā vēl arvien trūkst skaidras izpratnes, ka bērna audzināšana nav tikai “privāts jautājums”, bet arī sabiedrības kopējs uzdevums. Tā ir ilgtermiņa investīcija mūsu nākotnē. Tikai stiprinot vecākus – ar zināšanām, atbalstu, cilvēcīgu attieksmi un praktisku palīdzību – mēs varam radīt sabiedrību, kurā ir droši, veselīgi un mīlēti bērni.

3. Sabiedrības attieksme

Mūsu sabiedrībā joprojām valda priekšstats, ka bērni ir slogs – nevis prieks. Ceļošana, pašrealizācija, karjera – tas viss tiek uzskatīts par “augstāku vērtību”, bet vecāku loma bieži vien tiek noniecināta. Vairāku bērnu ģimenes Latvijā joprojām nereti sastopas ar stereotipiem, nosodījumu vai vienkārši neizpratni.

4. Psiholoģiskā slodze un izdegšana

Jaunie cilvēki izdeg jau pirms trīsdesmit. Mūsdienu dzīves temps, konkurence, pastāvīgā skriešana pēc izdzīvošanas kavē iespēju būt vienkārši – cilvēkam, vecākam, līdzcilvēkam. Prieka par dzīvi un bērniem vietā bieži valda trauksme un nogurums.

Risinājumi: Ko varam darīt?

1. Mājokļu pieejamība ģimenēm

Valsts varētu radīt programmas, kas ļauj jaunām ģimenēm piekļūt pieejamiem mājokļiem, īpaši reģionos, kur ir pamestas mājas, kuras varētu atjaunot. Daudzas ģimenes sapņo par mājiņu ar dārziņu, kur audzēt zaļumus, dzīvot tuvāk dabai un bērniem piedāvāt skaistu bērnību. Tā būtu arī iespēja atdzīvināt lauku reģionus.

2. Jauns skatījums uz izglītību

Mums nepieciešama izglītības sistēmas revīzija. Skolās jāiekļauj priekšmeti par attiecībām, ģimeni, psiholoģiju, komunikāciju. Jauniešiem jāapgūst ne tikai fakti, bet dzīves prasmes – kā būt vecākam, kā risināt konfliktus, kā rūpēties par savu un citu emocionālo labklājību. Tas mazinātu mobingu un veicinātu pašapziņu.

3. Psiholoģiskais un emocionālais atbalsts

Latvijā trūkst pieejamu psihologu un psihoterapeitu, īpaši jaunajiem vecākiem. Valsts varētu rīkot prakses iespējas psihologiem no citām valstīm, kuri angliski varētu strādāt ar jauniešiem un ģimenēm, vienlaikus apgūstot pieredzi. Būtu jāpiedāvā arī bezmaksas apmācības vecākiem, kā, piemēram, šīs: Dardedze vecāku kursi. Šādi kursi būtu jānodrošina ikvienam, kam tie nepieciešami.

4. Valsts apmaksāta aukle vismaz 2 reizes mēnesī

Šāds pakalpojums dotu vecākiem iespēju atvilkt elpu, atjaunot spēkus vai kārtot svarīgas lietas. Šobrīd daudziem nav ne vecvecāku, ne citu palīgu, un bērnudārzs nav universāla atbilde – īpaši, ja bērns vēl ir pavisam mazs.

5. Vienlīdzīgs vecāku atvaļinājums tēviem

Tēvu iesaistīšana bērnu audzināšanā nav “papildus bonuss” – tā ir būtiska sabalansētas ģimenes sastāvdaļa. Valsts var motivēt tēvus izmantot atvaļinājumu, ļaujot viņiem būt aktīviem bērna dzīves sākumā.

6. Sabiedrības vērtību maiņa

Lai patiesi atjaunotu dzimstību un veidotu bērniem draudzīgu sabiedrību, nepieciešamas pārmaiņas mūsu kultūras vērtībās. Mums jārada vide, kur bērni netiek uztverti kā apgrūtinājums, bet gan kā skaistuma, nozīmes un cerības avots. To var panākt, mērķtiecīgi atspoguļojot bērnu un ģimenes tēmas filmās, grāmatās, mākslā, medijos un reklāmā.

Diemžēl šobrīd šādu piemēru ir pārsteidzoši maz. Cik bieži Tu esi redzējis filmu, kur zīdainītis tiek attēlots ar mīlestību, apbrīnu un cieņu – nevis tikai kā sižeta funkcija vai fona elements? Kur ir bērna acu brīnums, pirmā smaida maigums, kustību trauslais ritms? Cik daudz ir animācijas filmu, kur bērns nav komēdisks papildinājums, bet galvenais varonis, kurš tiek patiesi saprasts un mīlēts?

Kā cilvēks ar maģistra grādu mākslā, esmu mācījusies mākslas vēsturi un pamanījusi — ir veseli laikmeti, kuros gandrīz neatradīsi attēlotus zīdaiņus vai mazu bērnu tuvplānus. Arī mūsdienās Latvijas mākslas ainā tas ir retums. Kad Tu pēdējo reizi redzēji izstādi Latvijā, kur būtu gleznas, tēlniecības vai foto darbi, kas svin bērnu skaistumu, trauslumu un garīgo spēku? Vai mēs vispār pazīstam kādu Latvijas mākslinieku, kurš bērnu izvirza kā centrālo tēmu, apbrīnojot viņu kā brīnumainu dzīves daļu?

Tā ir kultūras neredzamība, kas atspoguļo dziļāku problēmu — sabiedrības attieksmi. Tikai mainot šo attieksmi, mēs varam padarīt bērnus par svētību arī kolektīvajā iztēlē.

Jau vairāk nekā pirms gadsimta Marija Montesori uzsvēra:

"Bērns ir tēvs cilvēkam."

(The child is the father of the man.)

Un vēl:

“Ja sabiedrība vēlas patiesi atjaunoties, tai vispirms jāatdzīvina cieņa un mīlestība pret bērnu.”

Šie vārdi ir aktuāli arī šodien. Bērns nav tikai "topošais cilvēks" – viņš jau ir pilnvērtīgs, bagātinošs sabiedrības loceklis ar savām domām, izjūtām un vajadzībām. Caur cieņu pret bērnu sabiedrība ceļ arī pati sevi.

Kultūra, kas bērnus redz un godā

Māksla ir spēcīgs instruments sabiedrības apziņas veidošanā. Tā ietekmē ne tikai mūsu emocijas, bet arī vērtības. Ja sabiedrībā trūkst vizuālas un emocionālas klātbūtnes bērnu tēmai, rodas iespaids, ka bērns nav "moderns", nav "interesants", nav "vērts ieraudzīt". Bet kā būtu, ja mēs šo mainītu?

Mākslas un kultūras iniciatīvas dzimstības veicināšanai:

Tematiskas izstādes – valsts vai pašvaldību līmenī varētu atbalstīt izstādes, kurās mākslinieki pievēršas zīdaiņu, mazu bērnu, vecāku un ģimenes dzīves tēmai. Mākslas darbi, kas iedvesmo, nevis biedē. Priecīgas, patiesas, skaistas ģimenes ainas — ne idealizētas, bet cilvēcīgas.

Piemēram: izstāde “Dzīvības prieks”, kurā dažādu mediju mākslinieki (gleznotāji, fotogrāfi, tēlnieki, keramiķi u.c.) attēlo bērna ienākšanu pasaulē kā kultūras notikumu.

Režisoru un rakstnieku stipendijas – kultūras fondi varētu piešķirt stipendijas vai balvas par darbiem, kas izceļ bērnu tēmu pozitīvā, dzīvinošā gaismā. Animācijas studijām, filmu veidotājiem, rakstniekiem vajadzīgs stimuls radīt saturu, kas svin bērnu esību – nevis kā "slogu" pieaugušo dzīvē, bet kā dzīvības jēgu.

Publiskās vides dizains – arī publiskā māksla var kalpot šim mērķim. Kāpēc pilsētu laukumos redzam tikai piemiņas tēlus un abstraktus simbolus? Kāpēc nav bronzas zīdaiņu, rotaļājošos bērnu, māšu un tēvu skulptūru, kas godā ģimeni kā sabiedrības pamatu?

Grāmatas un ilustrācijas bērniem un pieaugušajiem – atbalstīt izdevniecības, kas izdod bērnu tēmai veltītus skaistus, vizuāli kvalitatīvus darbus. Jo īpaši grāmatas, kas bērnu parāda kā dvēselisku būtni, ne tikai kā joku vai "aktīvu".

Kampaņas medijos – līdzīgi kā vides aizsardzības vai drošības kampaņas, varētu veidot plašas sabiedrības informēšanas akcijas ar saukļiem, piemēram:

“Bērns nav šķērslis — viņš ir tilts.”

“Bērni mūs mīl, pirms mēs iemācāmies mīlēt sevi.”

“Dzīvība nav traucēklis karjerai — tā ir ceļš uz jēgu.”

Sadarbība ar mākslas augstskolām – ieviest mācību priekšmetus vai projektus, kuros topošajiem māksliniekiem tiek piedāvāts pētīt un attēlot ģimenes, bērna attīstības, mātes un tēva lomas tēmas laikmetīgā un personīgā kontekstā.

Bērns kā iedvesmas avots

Bērns nav “mazs pieaugušais” – viņš ir citāda, dziļi jūtīga pasaule. Viņa klātbūtne ienes ģimenē, sabiedrībā un arī mākslā kaut ko ļoti sen aizmirstu – patiesumu, ievainojamību un beznosacījuma mīlestību. Kā reiz rakstīja Marija Montesori:

“Mūsu pienākums nav veidot bērnu, bet ļaut viņam atklāt to, kas viņš jau ir.”

Māksla, kas atzīst un attēlo šo bērna būtību, spēj mainīt cilvēku uztveri. Un līdz ar to – arī vēlmi veidot ģimeni, dzemdēt un audzināt bērnus ar mīlestību, nevis bailēm vai nogurumu.

7. Patiesa, nevis simboliska daudzbērnu ģimeņu atbalstīšana

Prioritāte transportā, veselībā, izglītībā, dzīvesvietās – ne tikai uz papīra, bet reālā ikdienā. Iespēja dzīvot normāli, nevis izdzīvot.

Cerība – pati svarīgākā

Kļūt par vecāku Latvijā nedrīkst būt drosmes pārbaudījums vai veselības upuris. Piemēram, es kā 1. tipa diabēta paciente gadiem pieredzēju diskriminējošu attieksmi grūtniecības laikā. Tikai pateicoties manabalss.lv iniciatīvai šai, lietas sāka mainīties – iespējams, drīz arī Latvijā tiks nodrošināta nepārtraukta glikozes monitorēšana diabēta slimniecēm, kā tas jau notiek Lietuvā un Igaunijā.

Ja valsts patiešām vēlas bērnus, tai jāsāk ar cieņu – pret mātēm, tēviem, ģimenēm. Caur praktisku rīcību, ne tikai skaistiem saukļiem.

Latvija var būt valsts, kur bērni zied un ir laimīgi... Vajag tikai drosmi, atbalstu un mīlestību.