Latvieši - kurp mēs ejam?

Velti cerēt, ka mūsu vietā

Kāds tautai mūžību solīs un nesīs,

Bērniņ, Tu kā nekad, tik ļoti,

Mātei Latvijai vajadzīgs esi.

Bez tevis saule ausīs un rietēs,

Bez tevis snigs sniegi un jūra šalks.

Tikai mūsu būs arvien mazāk un mazāk,

Līdz nebūs neviena, kas mājās sauks.

Kaut ceriņi pagalmā ziedēs un vītīs,

Bez tevis sētsvidū aizaugs taka,

Un vientuļam ceļa gājējam

Nebūs neviena, kas “Labvakar!” saka.

Bez tevis kosmosā kuģi trauks,

Un zeme ap Sauli vēl ilgi ies,

Bet nebūs neviena, kas Līgo naktī

Uz kalna pret rītiem gavilēs.

Bez tevis šī zeme nebūs tik balta,

Jo nebūs, kas Latviju vārdā sauks.

Un nebūs, kam padomu prasīt un dot,

Ja nebūs neviena, kas Latvijai augs.

Bez tevis valoda pamazām klusīs,

Un Dziesmu svētkos nedimdēs Rīga,

Ja tautasdziesmai būs pārtrūkt pusē,

Kas vienos vairs paaudzes bezgalībā?

Neredzēt vieglas un gaišas dienas

Tai tautai, kas sevi mazumā dzīs.

Ja nešūpos meitas māmuliņa,

Un dēlus kā ozolus neauklēs tēvs,

Nebūs, kam bēdu zem akmeņa likt,

Un nebūs kam pāri iet dziedot,

Dod, Dieviņi, kalnā atkal mums tikt

Un sentēvu viedumu iedod.

Pasaule runās tūkstoš mēlēs,

Un ziemas nomainīs vasaras.

----------------------------------

Tikai uz Brīvības tēla kājām

Krīt smagas un vientuļas asaras…

Mūsu sabiedrība strauji noveco. Jau ap 2010.gadu demogrāfi “zvanīja trauksmes zvanus” par kritiski zemo dzimstību. Vai kopš tā laika daudz ir izdarīts demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanai? Domāju, ka ne tuvu savu iespēju robežām. Dzimstības un mirstības rādītāji ir nesamērīgi dramatiski jau kuro gadu pēc kārtas. Tikmēr kaimiņvalsts Igaunija ar dāsno 3.bērna un vispār daudzbērnu ģimeņu atbalsta sistēmu ir būtiski palielinājusi dzimstību valstī, ieguldot mazāk līdzekļus atbalstam ģimenēm ar bērniem nekā mūsu Dienvidu tilta būvniecības izmaksas.

Galvenais iemesls tik sliktai demogrāfiskajai situācijai, manuprāt, vispirms ir ļoti novēlotā šīs situācijas dramatisma apzināšanās tieši valstiskā līmenī. Tas atgādina glābšanas laivas meklēšanu, kad ūdens smeļas jau mutē. Vai tā ir bijusi sava veida prokrastinēšana, vitāli svarīgākās problēmas gadiem ilga atlikšana uz vēlāku laiku? Kad viss cits ir izrādījies svarīgāks? Bet laiks, kas varēja būt mūsu sabiedrotais, diemžēl, ir vieglprātīgi zaudēts. Laikam tikai ar Krievijas iebrukumu Ukrainā mūsu likumdevēji ir apjēguši, ka demogrāfija ir 1 no vissvarīgākajiem valsts drošības aspektiem. Kas nepieciešamības gadījumā sargās valsti, ja nebūs, kas to sargā? Mēs esam tik maz, ka cilvēkam būtu jābūt mūsu lielākajai bagātībai un vērtībai, nevis tiltiem, dzelzceļiem vai lidmašīnām…

Sabiedrības ilgtspējai būtu nepieciešams, lai ģimenēs būtu 3 bērni, visvairāk atbalstot tieši 3.bērna politiku. Pat, ja katrs latvietis pēc sevis atstātu 1 cilvēku, ar to nepietiktu, tautas dzīvildzi tas nepagarinātu. Ar to mēs tikai “atražotu” sevi, nevis augtu kā nācija. Bet, ja demogrāfiskā situācija valstī saglabāsies pašreizējā līmenī, tad pat pie optimistiskākajām prognozēm pēc 100 gadiem Latvijā dzīvos vien desmitā daļa no tagadējo latviešu skaita. Vai tas nav traģiski, ka ik gadu iedzīvotāju skaita ziņā no Latvijas kartes pazūd viena Cēsu lieluma pilsēta? Katrs latvietis, kas izvēlas bezbērnu (arī pat 1 vai 2 bērnu) vērtību, pasūta sev imigrantu no kādas trešās pasaules valsts.

No lasītā secinu, ka dažādi atvieglojumi ģimenēm piemēroti tikai pēdējo gadu laikā, tāpat nav samērojamības dažādu pašvaldību pakalpojumu pieejamības un atbalsta ziņā. Arvien pieaugošās dzīves dārdzības dēļ daudzbērnu ģimene ir zaudētāja, iegādājoties pārtiku un medikamentus. Būtu svarīgi, lai daudzbērnu ģimenes nebūtu apdalītas, apmeklējot kultūras un sporta pasākumus. Motivācija radīt bērnus atkarīga arī no sabiedrības cieņas pret daudzbērnu ģimenēm, no priekšrocībām, kurām būtu jābūt pašsaprotamām, bez birokrātiskiem šķēršļiem akceptētām sabiedrībā ar galveno vērtību- ģimeni. Diemžēl, joprojām pastāv arī formāla lojalitāte, kas nerezultējas ar patiesu ieinteresētību un atbalstu daudzbērnu ģimenēm.

Esmu ievērojusi, ka dažādās reklāmās pārsvarā redzam 1 vai 2 bērnu ģimeņu laimīgās sejas. Varbūt pareklamēsim 3, 4 vai 5 bērnu ģimenes sadzīvē, ikdienas gaitās, atpūtas brīžos?

Ar atskatu pagātnē ir vērts atcerēties mūsu tautas dižgarus – valstsvīrus, rakstniekus, komponistus, dzimušus daudzbērnu ģimenēs un viņu ieguldījumu valsts izaugsmē un attīstībā.

Domājot par šo visu, ir vēl otra puse. Vēlmei radīt bērnus nevajadzētu būt atkarīgai tikai no pabalsta lieluma. Pašrealizācijas iespējas, dzīves un materiālie apstākļi nevienai paaudzei pirms tagadējās nav bijuši tik labvēlīgi. Varbūt valdošais materiālisma kults, kas pārņēmis daļu sabiedrības, ir galvenais iemesls tautas izmiršanai. Kopā ar attieksmi – “pēc manis kaut vai ūdens plūdi”. Diemžēl…

Ja vērtību sistēma nav deformēta, zemē, kur nav kara, bada vai mēra, 3 bērni nevarētu būt utopija. Tātad – kaut kas nav kārtībā ar mūsu vērtībām. Latvieši - šī skaistā, senā, viedā tauta ar bagāto kultūru un dvēseli – kurp mēs ejam?

P.S. Esmu uzaugusi 5 bērnu ģimenē un man pašai ir 4 bērni.

#Dzimstiba #DavidaEsejas