Par dzimstību Latvijā

Nedomāju tajā piedalīties, jo pārāk daudz ir sakrājies, sāp, bet – lai iet, par godu Latvijas atjaunošanas dienai!

Demogrāfija – tā vispirms ir atbildība un drošība – divi abpusēji griezīgi zobeni – sākot no pašas kāpņu augšas. Sākam slaucīt?

Vai mūsdienu it kā demokrātijas apstākļos valsts līmenī ir atbildība? Katrus četrus gadus mainās vai nosacīti mainās valstu vadītāji, mainās ministri… Jā, iespējams, viņiem pat ir redzējums par lietām, bet nekādu atbildību par lēmumiem un viņu darbošanos neviens no viņiem neprasa, ir tikai politiskā atbildība, tātad – nekāda. Nosēdēji savus gadus, saņēmi algu un ar to pasākums beidzas. Valsts attīstības plāna, kas paredzētu jebkādu virzību, plāna punktus kā vērtējumu ministrijas un tur strādājošo personu darbam, nav, vai vismaz tas ir rakstīts tik vispārējās tēzēs, ka pievilkt aiz ausīm var jebko…

Tieši valsts bezatbildība liek tās pilsoņiem justies nedroši. Jebkuram – sākot no liela uzņēmēja, kuram nav valsts pasūtījumu vai nebūs pie valdības maiņas, un beidzot ar bezdarbnieci māmiņu laukos… Jebkuram – zemniekam, kura saimniecību var piemeklēt kāda no izreklamētajām sērgām, dabas untumiem vai savienību regulām, un strādnieku jebkurā no tautsaimniecības lauciņiem… Spēka pilnam vīrietim vai jaunai sievietei, kuriem pēkšņi mainās apstākļi vai piemeklē slimība, un lauku skolotājai, kurai pēdējos gados pirms pensijas jāmeklē darbs Rīgā… Ikdienas cīņa, jo uzkrājumu nav, tieši otrādi – visbiežāk ir kredītu portfelis… Bieži aizdomājos par to, kāpēc valsts, kuras iedzīvotājiem ārzemju bankas, vērtējot viņu maksātspēju pēc saviem kritērijiem, neizsniedz kredītus, ielaida ātro kredītu plēsoņas… Bet tas jau ir cits stāsts – cilvēku dzīšanas nabadzībā un atkarībā traģēdija. Tikai - cilvēku nepārliecinātība par rītdienu un bailes ir drauds valsts drošībai!

Bet atpakaļ pie kāpņu augšas! Nespējot uzņemties atbildību par valsti, jo sabiedrības drošība - nevis kaut kādi žogi pie robežas - tieši arī ir valsts drošība - valsts iejaucas cilvēku personīgajā lauciņā – izsniedz pa kripatai valsts atbalstu ģimenēm ar bērniem – ai, mīļie stereotipi, nodzers taču! Aizliedz tālmācību – vecāku atbildību, draud un laiž darboties Bāriņtiesas, kas bieži ir represīvs orgāns, staipa un pārveido ģimenes jēdzienu, ierobežo, apspiež, neļauj…

Jebkurš domājošs cilvēks saprot, ka viņš ir viens… Viens valstī, viens – pret to. Tieši valsts ar savu bezatbildību māca un veido šo ķēdīti – valsts pret pilsoni – ierēdnis pret pilsoni - uzņēmējs pret valsti un pilsoni -pilsonis pret pilsoni… Vēl tālāk un briesmīgāk – vīrietis pret sievieti – sieviete/vīrietis/abi pret bērniem… Un, ja esi viens, ja zini, ka tā ir tikai tava atbildība – par sevi, par vecākiem, kuru pensija būs nožēlojama, par esošajiem un iespējamajiem bērniem…- tu uzņemies tik, cik vari nest, vai aizbrauc citur, kur vismaz šodien pelni vairāk un jūties drošāk…

Valsts ar savu bezatbildību moka un nokauj cilvēku, cilvēki atsakās no atbildības pret valsti… Tik vienkārši.

Jūs jautāsiet, kur ir kļūda, jo tā nedrīkst būt? Kļūda ir pašos pamatos, tajā, kā tas tiek definēts un uztverts. Visos šajos bla-bla-bla, kas nepasaka galveno – cilvēks ir vērtība tieši valsts ekonomikā un pastāvēšanā! Pat resurss, ja tā gribat, pret kuru jāizturas ar prātu – tas jākopj, lai kalpotu sabiedrībai pēc iespējas ilgāk, tajā ir jāinvestē… Bērni ir investīcija, paaudžu saite ir šīs investīcijas garants, jo sabiedrībā nedrīkst būt lieko cilvēku, tāpat kā valstī nedrīkst būt lieko teritoriju vai neizmantoto resursu!

Idejas un redzējums ir –saglabāt un izmantot esošo - ir jāatjauno Latvijas lauki, latviskuma šūpulis, ja ne savādāk, tad/arī ar vienu no šobrīd iespējamajiem resursiem – senioriem, valstij vai ar tās investīcijām veidojot aprūpes centrus nevis Rīgā, bet tieši laukos, pagastos un mazpilsētās – tur rastos vai saglabātos darba vietas, lauku mājās vasarās un, iespējams, ne tikai, atkal skanētu bērnu balsis… Audžuģimeņu atbalsts - vismaz līdzvērtīgs tam, ko tērē bērna uzturēšanai valsts iestādēs – tāda audžuģimene varētu saglabāt kādu lauku skolu. Pārcelšanās uz laukiem pabalsts ģimenēm, kas tāpat dzīvo tikai uz sociālākajiem pabalstiem – vairāku bērnu audzināšana ir pilnas slodzes darbs, ir labi, ja valsts par to maksā! Bērnu vasaras nometnes laukos – valsts atbalsts! Pensiju sistēmas pārskatīšana, lai cilvēkam nevajadzētu strādāt līdz nāvei, bet vecvecāki varētu palīdzēt audzināt mazbērnus… Esošā sakārtošana! Un tad investīcijas – valsts garantēta dzīvokļu programma ar tik lielu bērna piedzimšanas pabalstu, lai pietiktu iemaksai par pirmo vai lielāku dzīvokli, būtisks reemigrācijas pabalsts, jo ne jau aiz labas dzīves mūsu mīļie aizbrauca svešumā – kļūdu labojums ir nepieciešams!

Tik vienkārši un tik daudz, vai ne? Bet – vai daudz ir prasīts, lai valsts kaut drusku iedziļinātos situācijā un pieprasījumā? Cilvēki raujas ārā no pilsētas krātiņiem, arī mēs gandrīz katrās brīvdienās braucam un meklējam – ko? – sapni, ainavu, vietu ģimenes mājai, kur pa pagalmu varētu skraidīt basas veselīgu bērnu kājiņas… Un atgriežamies realitātē – piesaistē ūdensgalvai Rīgai…

Attēls ilustratīvs. Žēl, ka vakar nenofotografēju visīstāko lauku sabrukuma ainavu - jaunu apsīti, kas bija izaugusi cauri pusbrukušas lauku mājas vēl kaltajam durvju rokturim - atlauzām, lai vismaz kociņš dzīvo! Nekurienes vidū, vien nieka 80 km no Rīgas...

#Dzimstiba #DavidaEsejas