Politikas Alfa un Omega

35 gados, kuri mūs šķir no 1990.gada 4.maija mēs esam zaudējuši 800 000 savas tautas. Tā ir izšķiroši svarīga lieta. Demogrāfija ir jebkuras politikas pamatā. Nav tautas - nav valsts un nav politikas. Tātad, centrālais politikas jautājums ir demogrāfiskais. Vispirms mums jāatbild uz jautājumu- kāpēc mums ir zema dzimstība?

1. vēlas pirmā bērna dzemdības (jo vēlāk sieviete dzemdē pirmo bērnu, jo vidēji mazāk bērnu). Tas notiek tāpēc, ka mums ir ilga izglītība;

2. bērnu tiesības. No vecākiem tiek prasīts ļoti daudz. Kaut vai neatstāšana bērnus bez uzraudzības. Tas nozīmē prasību pēc auklēm. Kādreiz, kad Zviedrijā valdībā ienāca zaļie, viņi uzlika tādas prasības mājdzīvnieku turēšanai, ka Zviedrijā likvidēja gandrīz visus suņus;

3. nedrošība. Ja paskatāmies dzimstību pēc dzimtās valodas, tad faktiski pilnīgi bērni vairs nav tai mūsu tautas grupai, kuru dzimtā valoda ir krievu (apmēram 800 bērnu gadā pa visu Latviju). Valsts dara visu, lai viņi justos nedroši. Plašsaziņas līdzekļu apgalvojumi, ka tūlīt būs karš, samazinājusi bērnu skaitu arī latviski runājošo cilvēku vidū;

4. orientācija uz tagadni. Kad sabiedrībai, valstij, nācijai nav nekādu mērķu, tad par galveno jautājumus kļūst patēriņš, nevis sevis atstāšana mūžībai (bērni). Bērni patēriņu samazina. Šis apstāklis tiek saistīts arī ar pirmo- pirmo un vienīgo bērnu dzemdē tad, kad izveidota karjera. Kāds blogeris mūsu sabiedrību reiz nosauca par futurofāgiem (nākotnes rijējiem). Mēs dzīvojam bez nākotnes, taisām parādus- pēc mums kaut vai ūdens plūdi! Tādos apstākļos bērnu skaits ir mazs;

5. bērnu skaits mazinās arī tāpēc, ka ir orientācija, ka garīgais darbs ir cienījamāks nekā fiziskais. Bet bērni vienmēr vairāk ir ģimenēs, kur vecāki strādā fizisko darbu;

6. dzimumu likvidācija (un nevis 52 dzimumi!). Ja nav atšķirības starp vīrieti un sievieti, tad nav ģimenes, jo ģimenē viens otru papildina- dublikātu jau mums nevajag. Bet, ja nav ģimene, tad ir ļoti maz bērnu.

Tātad, kādi ir risinājumi?

Viens no pirmajiem – jāsamazina pirmā bērna dzemdēšanas laiks. To var panākt samazinot izglītības ilgumu un arī pilngadības vecumu. Tas vienlaicīgi ieekonomēs arī budžeta naudu izglītībai.

Tālāk – jāatceļ vairums bērnu tiesību, kas prasa pārmērīgi augstu vecāku uzraudzību, ko viņi nevar nodrošināt.

Jāpārtrauc panikas sēšana un savstarpējā rīdīšanas kampaņa, kas dehumanizē citus cilvēkus. Politiķiem jāprot izvirzīt mērķus sabiedrībai.

Un, visbeidzot, mums jāspēj integrēt savā sabiedrībā citus- jāiegūst kultūras dominance, kas bija Eiropai 19.gs un 20.gs sākumā.