Realitātes Ēna

“Kāpēc demogrāfija atvēl Latvijas valstij vairs tikai 20 gadus?”, “Prognozē, ka Latvijas iedzīvotāju skaits līdz 2070. gadam varētu sarukt līdz 1,3 miljoniem”, “Latvijā ir straujākais iedzīvotāju skaita samazinājums starp Eiropas Savienības dalībvalstīm”. Šie ir virsraksti rakstiem dažādos medijos un ticu, ka raksta statistika ir bijusi cienījama. Paša virsraksta krāsa ir melna, bet man ir sajūta, ka tēma ir pelnījusi sarkanos burtus un dažas izsaukuma zīmes, jo tie, kam rūp Latvija, mājas, uzreiz pamanīs sarkanos karogus.

Runājot par mani, kurai vēl nav bērnu, esmu pietiekami bieži, savā virzienā, saņēmusi vienu konkrētu jautājumu: “Kad Tu, Lauma, parūpēsies par Latvijas demogrāfisko stāvokli?” Un tas nebūt nav teikts ar sarkasma motīviem. Es apzinos, ka neesmu vienīgā, kurai šis jautājums tiek uzdots, pie kam, ne reizi vien. Tajā pašā laikā šī tēma liek aizdomāties, taču es sen vairs nedzīvoju sapņu pilī. Dzīves bezrūpība ir tālā pagātnē, lai gan atmiņu kauss ļauj pasmaidīt un gremdēties mazā nostaļģijā, taču šodien, manā acu priekšā, ir realitātes garša. Un tā nebūt nav tik salda, kā varbūt kārotos. Tā vairāk garšo pēc citrona – skāba, lai gan tad, kad citrona šķēlītei virsū uzber cukuru, tad viss izlīdzinās un seja vairs nebūt nav jāšķiebj. Secinājums, lai kaut kas mainītos, rīcībai jāseko pēc darbības. Ne velti arī teorija un prakse ir divi dažādi jēdzieni. Turklāt bieži vien “izslīdam cauri” ar praksi, jo darbi runā skaļāk par vārdiem, un tas ir visās jomās.

Atgriežoties pie mana stāsta, arī mana realitāte ir pavisam cita, kādu es iztēlojos pirms gadiem - 10. Šobrīd sevi attīstu karjerā, lai gan no sirds vēlos, kādu dienu, būt arī mamma. Acīmredzot, vēl nav pienācis mans laiks, bet es neatmetu cerību, ka pienāks arī mans kārotais dzīves posms, lai audzinātu savus bērnus un ironiski gan tagad liekas, bet mazliet arī parūpētos par Latvijas demogrāfiju. Tajā pašā laikā, savā draugu lokā, ballīšu karstumā, tēmas šodien vairs nav tik virspusējas. Kāds no draugiem sarunas karstākajā brīdī pēkšņi atskārš – ziniet, mums jau nebūs pensijas, tāpēc pēdējais brīdis saprast, ka nauda jākrāj zeķē, ja vēl neesi atvēris kādu no pensiju līmeņiem, cits atkal aizdomājas - vai bērni strādās un pelnīs Latvijā, lai mums vispār būtu tās pensijas? Zemteksts šiem jautājumiem, manuprāt, ir skaidrs. Turklāt visi esam nodokļu maksātāji un neviens negrasās doties prom no Latvijas, jo mājas ir šeit, Latvijā esam piedzimuši, uzauguši un ar mīlestību savā Tēvzemē dzīvojam un dzīvosim.

Toties māmiņas ir pavisam atsevišķa tēma. Piekrītiet vai nē, bet mūsdienu mamma krasi atšķiras no mūsu mammām un vecmāmiņām. Atbilde nav nosodāma – šodien vienkārši ir citi laiki. Turklāt tieši tuvāko draudzeņu - mammu pieredze ir ļāvusi ieskatīties acīs realitātei, cik daudz vispār prasa viens bērns ģimenē, kur nu vēl trīs. Spilgti atminos sarunu, kad draugi, kuriem ir divi bērni, stāsta, ka vēlētos, lai atvases turpina bērnudārza gaitas privātajā dārziņā, jo redz, ka privātajā dārziņā bērni grupiņās ir mazāk. Redz, ka bērniem ir individuāla pieeja un privātais dārziņš atšķiras no valsts dārziņa, taču apzinās, ka tagad rūpes ir dubultā, kas nozīmē, ka arī izmaksas ir uz pusi lielākas, ja ne pat dārgākas. Viņi ir jaunie vecāki, kuri apzinās realitāti, viņi nedzīvo cerības ēnā, viņi skaidri apzinās šodienu, ko var un, ko vairs nevar atļauties. Un tas, ka tu apzinies realitāti, tas ir tavs spēks, nevis vājums. Es pati apzinos, ka risinājumi, lai veicinātu dzimstību Latvijā, ir, bet tie prasīs pacietību, laiku un arī neziņu, taču, kā mēs zinām, tieši neziņa rada bailes un šaubas. Manās acīs, svarīgākie no risinājumiem meklējami - gan Ministru kabinetā, gan Ekonomikas ministrijā un citās ministrijās, kurās, lai tiktu pie sarunu galda, sākumā “jānoiet” zināms ceļš, kurš reizēm atgādina tuksneša ceļu. Tāpat es apzinos, ka māmiņas loma, 21. gadsimtā, ir pārvērtēta, tāpēc, domājot par demogrāfiju, nedrīkst aizmirst par tām sievietēm, kas gadiem cenšas tikt pie bērniņiem, bet neizdodas, un te blakus ir sāpju, kā arī ciešanu vairogs. Nedrīkstam aizmirst arī par tām sievietēm, kas ir neauglīgas. Manuprāt, arī šeit sabiedrībai ir jābūt cilvēciskākai un pieņemošākai. Šīs ir sāpīgas tēmas, bet tās nedrīkst pazust ēnā.

Tāpēc mana atbilde, kādi ir galvenie iemesli, kāpēc demogrāfija piedzīvo savu straujo lejupslīdi, domājot par labākajiem iespējamajiem situācijas risinājumiem, neseko valdības, cenu dārdzības, kā arī ģimenes ligzdas virzienos, lai gan saprotu, ka šeit sarunu galdiem būtu jābūt klātiem ar baltiem galdautiem, simbolizējot jaunu startu. Apzinoties, ka jauna lapa, jauns starts, nereti prasa vairāk par apjausto, taču mana atbilde paliek pie realitātes apziņas. Ir pienācis pēdējais laiks nojaukt sapņu pilis, nesolīt tukšus solījumus, bet gan ieskatīties realitātei acīs. Tā nav pelnījusi palikt ēnā, lai gan ir cilvēki, kas aizvien tā uzskata un domās vēl ilgi, jo sabiedrības viedokļi atšķiras, taču sākumā ir jāsaprot, kur šobrīd esam. Kad sapratīsim, tad sekos otrs jautājums – kāpēc? Kādam realitāte būs sāpīga, kādam par neērtu, kādam biedējoša, bet realitāte ir pamatu pamats. Skatīties tai acīs un apzināties, kā tad īsti ir.

Vai mēs, sabiedrība, staigājam pa plānu ledus virsmu, vai braši stāvam uz zemes? Šobrīd man ir sajūta, ka dzīvojam realitātes ēnā, lai gan ar vienu kāju jau ceram, ka jautājums tiek risināts, jo redzam, ka medijos ziņas seko viena pēc otras, bet attopamies pie sasistas siles, jo ieraudzītās ziņas liek uzdot jautājumus, nevis atbild uz tiem. Un kā mēs zinām ar ēnām mums iet kā “pagadās”, jo pat savu ēnu nespējam noķert un nekad nespēsim. Kas atliek šodien? Cerēt, ka demogrāfijas ēnai būs gaišāks liktenis. Taču tikai tad, ja sadosies rokās īstie cilvēki. Tādi, kas redz realitāti un tic tam, ka pārmaiņas ir tuvāk, nekā sākumā ir licies, taču rīcībai ir jāseko - darot, uzrokot piedurknes, sekojot tīrai sirdsapziņai un skaidri redzot mērķi.